2009. gada beigās pazaudēju darbu un kopš tā laika īsti stabila darba nav bijis - lielākoties pāris haltūras pa dažiem latiem, vienā kantorī smagi saslimu un izrādījās, ka tur vienu pakaļ otram vergu pieņem... pēc tam pārlaimīgs dabuju 3 mēnešus pastrādāt vienā vietā, jau sāku plānot kā dzīvoklīti īrēšu, bet tad kā ar mietu pa galvu atlaida un paņēma vietā praktikantu kuram nav jāmaksā, nepietiek ar to, pirms tam kaut kādi kretīņi uz ielas mani smagi piekāva, tas darbiņš dauzmaz uzlaboja garastāvokli pēc tā negadījuma bet tad atkal iekritu kapitālā depresijā dēļ tā, ka pēkšņi atlaida.
Vienīgais kas vēl puslīdz uzjautrina ir nedēļas nogalēs aiziet izklaidēties, bet naudas tad nav un pat neatceros kad pēdējo reizi būtu varējis kādai meitenei dzērienu uzsaukt, negribas taču vēl pie māmiņas ciemos aicināt, attiecīgi nācies nez cik reizes "aiz krūmiem" ņemties, tas liek manā vecumā justies nožēlojami - nežēlīgi gribētos patstāvīgu dzīvi, bet cik vien redzu paziņas tad tikai tie, kam ir turīgi radinieki spēj sev nodrošināt patstāvīgu dzīvi, pārējie visi joprojām jau vecumā pirms 30 gadiem pie vecākiem vai radiem dzīvo, labākajā gadījumā ir darbs par minimālo algu vai tādu, ka diži nekam citam nepietiek kā tikai paēst.
Nu negāžiet tik man virsū tagad kaut kādas pozitīvās domāšanas - tādā veidā es sev meloju vairākus mēnešus līdz pamana, kā tā ir tikai sevis mānīšana vien, un tad tā depresija izpaužās vēl nenormālākos apjomos, ka sēž stūrī un bimbā vai vispār pie loga pīpē un blenž vienā punktā.
Un kāda tolka būtu no kaut kāda psihoterapeita, ja tas tik izrakstītu kaudzi antidepresantu lai beigās es aiz lieliem priekiem labākajā gadījumā dabūnu to darbiņu un kaifoju par savu minimālo algu sazāļots - tas taču neatrisina problēmu kā tādu.
Lielu prieku dara gleznošana, bet krāsas iet uz beigām, pamatnes pats taisu, ja ir no kā, reizēm jūtos nožēlojami, ka mākslinieku biedrībā, kurā esmu, visi strādā ar profesionālām lietām, kamēr man te viena tūbiņa krāsas tāda, otra tāda, ja arī kaut ko uzgleznoju tad to izmetu pēc neilga laikā ārā, jo secinu, ka tas ir pēdējais štrumts kuru tāpat uz izstādēm neviens nepieņems, un kam tad gribēsies skatīties uz gleznu, kur kaut kāds pilnīgi improvizētais rāmis no prastākajām līstēm uztaisīts, rodas sajūta, ka vienkārši esmu kaut kāds mēsls, kas ir kļuvis par sevis paša apsmieklu - ko pie velna tad daru starp profesionāliem māksliniekiem, kamēr man nav nedz izglītības nekā, drīzāk aiz žēluma mani tur vēl pieņem.
Aizvakar paņēmu bleķa krūzi pilnu ar kokoglēm, aplēju ar terpentīnu un sadzēries visu istabu pielaidu pilnu ar cerību, ka tūlīt nosmakšu un būs cauri, bet tad attaisīju logu un atliku uz mazliet vēlāku laiku, pēdējā mēneša laikā jau esmu paguvis uzdrukāt vairākas atvadu vēstules.
Un tā vairs nav nekas, kas dzīvei kaut kādu jēgu dotu.

Kāds vecs cilvēks man reiz teica, kuram itkā bija vis padruskai. Teikšu tev tā, dzīvē var atrast mērķi, bet jēgu nekad īsti pat līdz vecumdienām vēl nebūsi sapratis, jo zini ka nomirsi tāpat!

P.S. Tieši tā, tā ir tikai sevis mānīšana! Kam ir bail, tas sēž un visu mūžu slimo, bet kam nav bail, tas paņem un pakarās, vot tāda ir patiesība!



Edited 5 time(s). Last edit at 26.04.2012 16:03 by enfuego.

Nu un kas kad tev nav dzīves jēgas, mērķis takš kādreiz kautkāds ir bijis tev?

Lai butu patstāvīga dzīve,ir jāstŗādā,un darbu dabūt tagad nav problēma,ar gleznošanu grūti nopelnīt māksliniekiem,tā,ka atstāj to hobijam,ja jau pats atzīzti,ka nesanāk.darīt vajag to,kas sanāk,ja neproti neko-ej par palīgstrādnieku.nesēdēsi mājās,ari depresija mazināsies...

jekabs19@inbox.lv

Cik tev ir gadu? Mēs varētu kopā meklēt dzives jēgu:) ja vien esi normāls džeks:)

Dzīves jēga parasti rodās, pēc kāda ilga laika mērķa sasniegšanas perioda! Es nepiekrītu tomēr tam, ka mērķis no dzīves jēgas neatsšķirās, jā viņi ir tuvu saistīti, bet nav vienādi!



Edited 2 time(s). Last edit at 26.04.2012 20:44 by enfuego.

Nu man ir 26, nestādos gan priekšā kā nu kopā mēs to dzīves jēgu meklētu.

Un par tiem mērķiem - kādus tad vairs var diži izvirzīt? Un laimīgs kā palīgstrādnieks diezin vai būšu, jo tad atkrīt viena daļa tagadējo raižu, bet tomēr saglabājas fakts, ka ar minimālo algu neko nevar iesākt kā tikai paēst un smēķus nopirkt - atrodiet kādu palīgstrādnieku kas savu dzīvokli īrē un bērnu audzina, sen jau esmu samierinājies, ka man šajā štrumta valstī bērnu nebūs.

Nu tad brauc uz ārzemēm.

Un beidz čīkstēt! :)

nu nez... nekā traģiska tev nav, labs nāk ar gaidīšanu, pats esmu tādiem sūdiem izgājis cauri un joprojām eju un nekur tālu netieku, man 25 gadi. dzīvoju pie vecākiem, strādāju pie vecākiem... depresija ir mana ikdiena. jocīgākais ir tas,ka arī nervostrong man kādu laiku depresiju noņēma.

veģetēju

Tu vienkārši pārāk daudz prāto un analizē. Un kamēr Tu te prāto par jēgu, tikmēr divi pusbomži kaut kādā puspamestā mājā pārtiekot fig viņu zin no kā, pa starpai sarp kārtējām 2 litru alus pudelēm uztaisā kātrējo bebi...
Bet Tu noteikti neesi nolaidies līdz viņu līmenim. Kur tad ir problēma? Tu pats sev visu mēģini samaitāt. Redzi, nupat Tev bija bija piedāvājums kas varbūt izmainītu Tavu dzīvi bet Tu tikai prāto un prāto...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ku! Bez domāšanas nebūs rezultāta, tas ir tas pats, ka tu ej pa ielu tu takš domā kurā vietā kāju liec? Tikai pie tās domāšanas var pierast, un tad jau rodās šī bezizeja, saprotu dažreiz ir kautkas jāiedod rokās lai paveiktos un aizietu tā štelle, piemēram darbu kāds iedos, vai naudu ceļam lai tiktu uz to darbu!

Darbs, tā tagad ir īpaša tēma. Cilvēki nezkāpēc ir iedomājušies, ka kādam ir priekš viņiem jādod darbs. Bet tāds pienākums nav ne valstij nedz kādam uzņēmējam. Katram pašam ir jāprot sev sarūpēt darbs. Daudzi to nav sapratuši un tas tagad ir lielais bēdu un depresijas avots. Vienkārši vēl nesenā pagātnē cilvēki intensīvi mācijās to ko nav iespējams pārdot darba tirgū. Nē, es nesaku, ka nav vajadzīgi ne sociologi, ne menedžeri, ne loģistiķi bet bez "kosmiskās" profesijas katram cilvēkam būtu vajadzīga vēl viena "zemes" profesija. Lieta ko cilvēks spēj izdarīt ar savām rokām un saviem resursiem un kas būtu vajadzīga citiem cilvēkiem. Tad lielā mērā atkristu visas šīs vaimanas. Protams, manis teiktais nav recepte visu problēmu atrisināšanai bet ievērojamas daļas gan...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

veģetēju

Starp citu, gleznai improvizētā rāmī nav nekādas vainas. Nevajag nodarboties ar lieku paškritiku. Ļauj cilvēkiem spriest par Taviem darbiem bet Tavs uzdevums ir zīmēt to kas Tev tobrīd ir uz sirds. Un nevajag daļu savas dvēseles pēc tam izmest miskastē. Daudzi cilvēki savā pirtiņā, lauku mājā vai vasarnīcā pieliktu pie sienas vienkāršu glezniņu vienkāršā rāmī no līstītēm. Galvenais lai tas būtu roku darbs...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv



Edited 1 time(s). Last edit at 27.04.2012 12:20 by ku!.

es pilnīgi noelsos no ku! teiktā, jo pārsvarā mēs šeit laiku pavadām kasoties :)

viedas domas.

bet man gribas kaut ko pateikt Jums, puiši, kas te vēl ap 30 gadu vecumu esat pie mammām un mammas Jūs arī uztur...

tādi te forumā raksta katru nedēļu.

Jums vajag aiziet, tādas ir manas domas, tā vai šitā, kaut četrrāpus, kaut vai ar palīgstrādnieka darbu, īrējot vienu ar malku kurināmu istabiņu kaut vai četratā.
kamēr nebūs prom no mammas, nebūs spēka paskatīties no malas. mammas Jūs pa lielākajai daļai tur pie sevis, un sievietes spēks šai ziņā ir liels, Jūs pat nevarat aptvert, cik liels. Dažkārt viņām vajag, lai Jūs mūžam būtu bērni.

man šķiet, ka sievietei ir vieglāk sacelties pret savas mātes varu, ne ļoti viegli, bet mazliet vieglāk.

nu un tad par tām glezniņām ku! jau pateica, vairs neatkārtošos, es, piemēram, nekā nesaprotu no profesionālām krāsām un man ir daudz visādu bilžu datorā, visādas fotogrāfijas gan, bet es tikai ideju gribēju pateikt; citi mazliet pasmaida, kad redz, bet man pofig, pat nebija ienācis prātā, ka ir kaut kādi standarti.

un par darbu; ja nav darbvietas, tad jāsāk kaut kas savs. iedomājies, ko vari izdarīt kādam cilvēkam un liec sludinājumu, pat ja nav profesijas. labi izdarīsi, būs vēl piedāvājumi, un tā pamazām.

es pazaudēju darbu 2008. gada beigās; nu neteiksim, ka kaut kas ir noticis ātri un viegli, es tobrīd balansēju uz robežas starp neko negribu/nezinu, ko gribu, pa laikam depresija, pa laikam zāles, reti, bet tomēr, pa laikam draud situācija, ka nebūs nekā ko ēst, tādā garā apmēram, bet spēka nav un gaismas tuneļa galā arī ne, tas nāca baigi nelaikā. Nu un vajadzēja iespringt tomēr un tiešām pieradināt sevi pie domas, ka darbi paši nenāk. Un tad es tieši tā arī izdarīju: pati piedāvāju savus pakalpojumus, pēc tam daži mani atrada paši.

jauns vēl esi, vari arī emigrēt, pagūsi iedzīvoties.

psihoterapeits principā nav zāļu dakteris un antidepresantus sevišķi naski nedod, pat ja ir arī psihiatrs vienā personā. tas būs tāds mīts. bet psihoterapeits vīrietis varētu labi palīdzēt saskatīt visus domāšanas slazdus, kādos sēdi, un arī atbalstīt, kad gribēsi no tiem tikt vaļā.

zāles būtu vēl viena jauna problēma, es konkrēti par šo situāciju, jo būs vēl klāt arī atkarība no zālēm, vismaz psiholoģiska, un pēcāk vajadzēs tikt galā arī ar to.

un ar pašnāvību ir tā: pēdējā brīdī, pēdējā sekundē Tu lūgsi visus augstos spēkus, lai kāds Tevi izrauj no tās spirāles, bet var iznākt, ka būsi aizgājis par tālu. tā kā nevajag vis. cilvēks to nemaz negrib, tas ir bļāviens pēc palīdzības.

ja ir slieksme domāt šādā garā, varbūt var palīdzēt skalbes krīzes tālrunis. ja norunā no sevis nost kādu devu nastas, kas sēž uz kakla, reizēm var paskatīties uz situāciju citādi. var runāt arī šeit, bet ņem vērā, ka te liela daļa vēl ir ierakumos un tad citu gaudas ne vienmēr ir spēks turēt.

es arī visu ko prātoju un apsveru, dažiem cilvēkiem neizveidojas automātiska spēja just situāciju; tad tā ir jāapskata, lai neizskatītos tik bīstama, to es varu saprast, bet to parasti pats nejūt. tur arī būs jāpastrādā.

bet tas nav galīgi bezcerīgi, lai arī tā izskatās.



Edited 1 time(s). Last edit at 27.04.2012 13:13 by Runcene.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Jums vajag aiziet, tādas ir manas domas, tā vai
> šitā, kaut četrrāpus, kaut vai ar
> palīgstrādnieka darbu, īrējot vienu ar malku
> kurināmu istabiņu kaut vai četratā.


:DDDDDDD Ko tad tu darīsi tai istabiņā vēl ar trīs purniem? Ta jau var iet arī pa taisno uz patversmi dzīvot.



Edited 2 time(s). Last edit at 27.04.2012 15:44 by existential fool.

Runcenei pilnīga taisnība, tieši šī pie mammas dzīvošana rada to pierašanas sajūtu, ka mammai jau kautkas būs, viņai kautkādu latu varēšu nostriļļīt, bet man liekas, ka šanos laikos sūdīgs gleznotājs, un kurš dzīvo pie mammas, diemžēl izejas ir praktiski nekādas, ja nu vienīgi piekundēties pie kādas "vecenes".

P.S. Nekas personisks, bet man tie mākslinieki liekas tikai tukši cilvēki, kuri tikai greib neko nedarot nopelnīt naudu! Nekad nēsmu atzinis, to sacelšanos, kad kliedza ka operā tur taures pūtējam ir mazas algas.



Edited 2 time(s). Last edit at 27.04.2012 14:02 by enfuego.

Ku! un Runcene labi pateica, ir vērts ieklausīties!

Zini, es daudz ko varu un māku, bet gleznot gan neprotu un nepratīšu......................Liec nu savu prasmi lietā!

Runcene,es ari gibu mammu,nāc ma pa mammu :)

Lāsēn izārstē mani arī? Ato pizdec b le blatata baigā esi skatos palikusi

Man ir 59 tabletes kventiax,varu nodot stafeti :),ja negibi to,tad vienkārši nelieto un viss!

veģetēju Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> 2009. gada beigās pazaudēju darbu un kopš tā
> laika īsti stabila darba nav bijis - lielākoties
> pāris haltūras pa dažiem latiem, vienā
> kantorī smagi saslimu un izrādījās, ka tur
> vienu pakaļ otram vergu pieņem... pēc tam
> pārlaimīgs dabuju 3 mēnešus pastrādāt vienā
> vietā, jau sāku plānot kā dzīvoklīti
> īrēšu, bet tad kā ar mietu pa galvu atlaida un
> paņēma vietā praktikantu kuram nav jāmaksā,
> nepietiek ar to, pirms tam kaut kādi kretīņi uz
> ielas mani smagi piekāva,

redzi kad tev dzīve iet uz leju tā nav tava vaina vai kāds pasihologs teiktu ka pasām jācīnās būt priekša
tur saņemties uzvarēt čīnīties izmisīggi... tās ir muļķibas... tā IR ķimija galvā... vesels cilvēks nekad nedabūs pa purnu jo
jo tyiem otmarozkiem ir bails no tā ka viņī jūt ka ir otmarozki, arī darbu par min algu tev nepidāvās jo tu vienkārši
tādu nepiekritīsi... psihiskā noturība... taari ir ķīmija galvā un ir zāļes adaptogāni vai kastur kas mierīggi var uzpumpumpēt
kā muskuļus nākotnes putinu tur vai kādu līderi kuru nevienam nesanāķs pārspēt kautgan viņs nekas nav kā švafcnēggers
jo tāpat viņš tikai tēls ira viņš tak nevar vadīt vilcienu būvēt māju zīmēt vai labot māšīnas vidē kur neviens nezina kas viņš ir
viņs tāpat kā tu dabūs pa purnu joka pēc ja kāds sajutīs ka viņš ir uzpumpēts ... ja viņš no dabas nav ar morālu parsvaru
vesels to pat suņi jūt viņi jūt adrenalīnu baiļu hormonu un tikai tiem rūc virsū citādi baidās

tāpēc tas brīdis kad tu sāki lūzt ir vainu hipnoze vai tiri ķīmisks esi ielpojis kādu limi indīggggu vai piem pēc tās traumas tev galvā kaukas
tur sajuka skābeklis atslēdzās jo tur nav tikai putra utt

tāpēc vaig domāt nevis psiholoģīski bet no veselības un lai cik naivi tas neliktos tādu kā tu ir miljoniem kuri lēnām noindējās
u vina no indēm ir tie AD ti trankviļī un visādi tur... tas ir kā alkohols kādu laiku liekas ka ir feoršī bet tad sāc čurāt biksēs

no tās medcīnas viedokļā starp citu krutais vīru dzēriens alus ir miežī un apiņi , kas ir čuru dzīsānas zāles īstenībā
un no kruto vīru dzērien īstenība tas ir estragēns sievišķāis hormons un večī kļust tadi kurus sit uz ielas tas kas dzer
kautko citu..

diemžel sabiedŗībai ir tīri vienalga ka tu gribi sevi nogalināt, jo dzīve ir cīņa būt svaigākajam gudrākajam ilgāk
svaigam ābolam un šajā skatuvē tāds kā tu ir feins objekts uz kura fona spīdet kauvai sadot pa purneu jo izskaties
muskuļõts jauns bet redxzams ka neturēsies pretī un izskaīsies kruta ... cvai darbā tapat.. būtībā tie ir slimāķi
par tevi jo viņi cenšas būt darba devēji uzvarētāji tikai tāpēc ka kāds bērnībā viņu pazemojis vai ka mamma teica ka
viņam jāuzvar vienmēr vai aŗī kāds piepumpējis pairi ar ļeņīna vai binznasa vai jogu izejām ka visi ir ienaidnieli

tāpēc atbide ir tikai tevī pašā, un izeja ir veselība, būībā ķermeņā attīrīšana, no smoking no alkohols uttt
naivi tas ir bet ..... šiten aŗi īštenībā viesiem ir po fig
kā jau tu lasi te citi ir nozāļoti un priecājās ka rekur nākošais

ārstiem ir tā k aīni ir tādi paši potenciālie bezdarbnieki kā tu tāpat ir bails un jācīnā
un tu esi tikai kārtējais maizes gabals, a darbs ir kā šõferim iemācija tā un ok maucu
bet rezultāts ir nu dazāds teiksim tā

sorry
vispirms tev jāsaprot ka tu neesi ne vājš ne slikts ne depresīvs vai mazvērtīgggs
bet tev ir novāināts organisms esi slims... un ar psihisko spēku tur nav nekāda sakara
jo tas ir tas pats jo tāds piemīt veselam cilvēkam, nekādi psihologgi vai griba tur nepalīdzēs bet
tikai prāts...

un celš uz kauko man sākās tikai ar to kā aiziet lidz vertuvei un nasadedzināt pirkstus uz gāzes
vai aizvilkties lidz mežam.... un domāt un domāt ko ēst

tālāķ nerakstīšu
organismu attīŗa kadiķi sākumā
nu tur vesela sistēa un laiks liels ilgs laiks

lai tu varētu sākt domāt ko darīt sāķumā var vienīgggggi kādu prāta stimulējošu
asinsrites barokli iedzer tt

jo šeit kā tu raksti tev ir problēma
ir jārīkojas a te ir tikai ai nu man aŗi tur vai redzi plūr šūr ļur
un sveiki un tu paliec turpat visiem tikai ai te viens pašņāvnieku kandidāts kārtējais bija ienācis
utt

Pirms diviem gadiem biju pie psihologa un vienīgais risinājums ko šī man piedāvāja darba jautājumus bija - "sūtiet savu CV!"... Bet domāju ka diezko prātīgi arī nebija iet pie psiholoģes, kuru pašas vīrs regulāri pieklapē un bērns vēl 12 gados biksēs taisa.
Var jau censties kaut kur tikt par to minimālo, bet nožēlojami, ka tā taču nav dzīve, ka pēc trīs mēnešiem labākajā gadījumā drīkst strādāt tālāk pa 180 latiem uz rokas un cik tad ilgi tā? Parasti pieredze rāda, ka ja darba devējs intervijā pilnīgi uzsver, ka būs tikai minimālā pirmos trīs mēnešus, tad skaidrs, ka pēc 3 mēnešiem arī atlaidīs un meklēs nākamo vergu.
Latvijā taču cilvēki viens otru ienīst, neuzticas - nav iespējams iegūt normālu darbu ar cilvēka cienīgu atalgojumu ja priekšā kādā postenī nav jau kāds radinieks, labs draugs. No malas atnācis nekad nekļūs pilnvērtīgs savējais.
Plus vēl tas, ka varu strādāt vienīgi individuālo darbu - jau cik reizes nav nācies sēdēt kaut kādā tēviņu kantorī, kur kā jau latviešu tēviņi visi aizvainoti vārās savā sulā, vienam sieva nedod, otrs kredītu nevar nomaksāt, visu dienu knapi nervi tur, saukājas pretīgākajiem lamuvārdiem vienā laidā.

piedod, veģetētāj, bet tu neesi gudrs.. nav brīnums,ka darbu nevari dabūt!

nu muļķīgi ir iet pie psihologa meklēt darbu

es jau rakstīju ka ja grib kautko dabūt vaig prasīt tam kam tas ir

gribi darbu ej pie kāda kas strādā, lai palīdz, viņš tev pieliks blakus un dasbūsi rauties
gribi naudu ej pie tā kam ira, viņš pateiks ka naudu ar darbu neviens nav nopelnījis
nu tādu kuru cv sūta un dabū...

ja gribi notievēt prasi kādam kurš to ir izdarījis, ja gribi psihariju, tad ko tu no viņa grbi?

nu par manas psihiatres pacients ar kuru satikāmies rindā 47gadu vacumā atvadījās no dzīves
ārstēja topašu, nelabvēlīgu savu vidi, atkarību utt, nu pieņemot ka tur hipnozes elementi tad

nu nesanāca labi ko tur.
bet kam tad ir tie rezultāti un kāpēc tur jāiet nezinu

ir kāds izārstējies?

Veģētēju, esmu 21(gandrīz 22 gadus) vecs jaunietis. Pašlaik esmu pabeidzis tikai vidusskolu, augstkolai naudas nepietika. Jau uzreiz sapratu pēc vidusskolas ka būs grūti, bet sāku ar minimālas algas darbu. Pagājuši ir 3 gadi, un nu beidzot esmu vācijā.

Pirms braukšanas uz vāciju strādāju mežā, stiepu papīrmalku(3m baļķēnus) pa 10 latiem dienā, nu, padzīvoju pie mammas, samaksāju viņai par pārtiku, 6dienās iedzēru aliņu un pārējo atliku. Gaidīju izdevību. Un ja nebūtu atbildējuši manam pieteikumam uz darbu vācijā(bez valodas). Vēl gaidītu, strādātu mežā un gaidītu.

Tagad vācijā aprtādāju auto detaļas, darbs mazliet vieglāks kā mežā baļķēnus stiept, bet nopelnu 3x minimālo algu. Esmu beidzot laimīgs, neskaitot to, ka vēl esmu bez maitenes, bet es vairs par to nebēdāju, viena lieta atrisināta, gaidu jaunu mājokli, un cerams arī mīlestību. Laimīgs stāsts ar šķietami laimīgām beigām. Daļu naudas tērēšu Latvijā, lai jau viņai arī tiek ārzemju nauda. Ja ir kādi jautājumi, prasi droši, padalīšos.

Piedodiet pārējie, bet dzīves gudrības man līdz šim nav likušas justies labāk, tikai apziņa, ka beidzot kautkur virzos.

veģetēju Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Var jau censties kaut kur tikt par to minimālo,
> bet nožēlojami, ka tā taču nav dzīve, ka pēc
> trīs mēnešiem labākajā gadījumā drīkst
> strādāt tālāk pa 180 latiem uz rokas un cik
> tad ilgi tā?
> Latvijā taču cilvēki viens otru ienīst,
> neuzticas - nav iespējams iegūt normālu darbu
> ar cilvēka cienīgu atalgojumu

autor, kāda Tev izglītība? pieredze darbā?

__________________
dr.puce@gmail.com

Jaunieši, teikšu es Jums dažas svarīgas lietas. Puce jau izteica nelielu mājienu uz to pusi. Problēmas sakne ir izglītībā vai pareizāk sakot nostājā pret izglītību. Saprotiet pareizi, izglītība, tas nav mērķis. Tas ir līdzeklis. Un ja Jūs nesaprotat priekš kam Jums to vajag, tad lūdzu netērējiet tam savu dārgo laiku. Patreiz valstī ir ļoti, ļoti vajadzīgi cilvēki kas prot kaut ko izdarīt. Paši, ar savām rokām un saviem līdzekļiem. Tam visam ir diezgan mazs sakars ar izglītību. It īpaši augstāko. Tā ir pilnīga nejēdzība iet skolā ar mērķi pabeigt vidusskolu un iestāties augstskolā. Ok. Ja tajā nozarē kur Jūs jau strādājat vai kurā esat stingri nolēmuši STRĀDĀT!!!, jūtat, ka Jums pietrūkst zināšanu kuras var iegūt tikai augstskolā, tad protams bet pretējā gadijuma notiks tas kas parasti notiek. Jūs beidzat augstskolu un Jūs tiekat izšauti vakuumā. Viss. Obloms, depresija, pašnāvība...

Lielākā daļa darbi kas tagad ir vajdzīgi, ir vienkārši apgūstami. Daudzi vienkārši pašmācības ceļā, pakāpeniski, atkārībā no tā ko konkrētajā brīdī Jums vajag. Iemācaties mācīties paši. Kļūstiet par prasmīgiem cilvēkiem kādās jomās un Jums nebūs bēdu par maizes nopelnīšanu un Jums nekur nebūs jābrauc. Iemācaties salabot mehānismus, elektrību, elektroniku. Iemācaties kaut ko uzbūvēt, izgatavot, vai pārbūvēt un cilvēki Jūs meklēt meklēs. Tagad taču ir internets. Gandrīz visu var atrast un uzzināt. Tutrubā var noskatīties veslas filmas par to kā dara tos vai citus darbus. Vai vienkārši skataties kā citi to dara.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ku! moderator tante vai onkuli.
nešķiet,ka biku par skaļu runā ? tavu tekstu ir ļoti viegli dažam labam glupākam pārprast. piekrītu,ka izglītība ir līdzeklis. to visā tajā tekstā būtu jāuzsver! bet tas nenozīmē,ka mums jāmāk čakli strādāt un izglītību nevajag ! protams, strādāt ir jāmāk,un vel nepietiek ar to ka esi labs specis savā arodā, vel ir jābūt entuziastam, gatavam vel šo to ziedot, lai iesāktu karjeras kāpnes ! izglītība ir nenozīmīgākais punkts kam vienalga IR jābūt ! obligāti ! un es runāju tieši par augstāko izglītību! tu gribi visus pataisīt par palīgstrādniekiem ar nelielu piemājas saimniecību, kas pie pirmās konkurences ies bojā???? bez izglītības tevi neviena iestāde neņems galvā, ja interesēs kāds projekts! atbalsta programmas arī uzreiz atkrīt ! un tas ir tikai viens no izglītības bonusies!
vel uz izglītību var paskatīties citādāk - pieņem to kā dzīves skolu, pabeigt videni, kur tevi baksta audzinātāja un vecāki ir elementāri. universitātē tevi neviens nebakstīs, būs krietni grūtāk un visiem būs poo uz tevi, tu kko dari vai ne. tā ir pirmā reālā iespēja audzināt SAVU raksturu. Tajā pat laikā studēt to kur tiec budžetā arī neatbalstu. ir jāzin tieši ko tu gribi darīt. izstudēsi arhitektūru kura tev patiesībā nepatīk neko labu tev nedos. tālākais būs kāda vadītāja amata meklējumi, neveiksme, depresija,pašnāvība no tava skata viedokļa, piekrītu. praktiski ir jāstudē tehniskas lietas, domātāju un ekonomistu jau pietiek, ir jāmāk pašam kko radīt.
nevaig maldināt cilvēkus, ok ?