Rodas sajūta, ka esmu vienīgā, kas sirgst ar šo kaiti. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, sakiet, kādas ir iespējas cīnīties? Vai varat ieteikt psihiatru, kas specializējas šajos jautājumos un nenozāļo?
Ir izmēģināts daudz kas: asinszāle, Alpha-stim, akupunktūra, dziednieki... Bet labuma nav!
Varbūt tas ir palīdzības sauciens tuksnesī, bet ļoti ceru, ka te ir dzirdīgas ausis... Apnicis justies pesimistiskai, skumjai un nesaprastai... Kā arī nespēju normāli veikt darba pienākumus...

kādus vitamīnus,mikroelementus esi lietojusi un vai vispār?domāju,ka tev palīdzē var samēra viegli!



Edited 1 time(s). Last edit at 07.03.2012 21:54 by ivars61.

kas noteica diagnozi?

Jā, vitamīni ir dažādi lietoti, bet nekas nav līdzējis. Neesmu ārsts un nezinu, kas šajā gadījumā ir vislabākais.
Pats briesmīgākais ir tas, ka ģimenes ārstei šķiet, ka muļķojos, bet viņa jau nav ar mani 24h/7, lai redzētu, kas ar mani notiek.
Cik zinu, tas ir smadzeņu darbības traucējums, tāpēc neticu, ka ar vitamīniem/mikroelementiem būs līdzēts.
Tomēr Tu mani ieintriģēji. Kāpēc domā, ka ārstēšana ir viegla - ir zināms kāds līdzīgs gadījums?

Esmu izlasījusi gan ''Viņa spožais starojums'', kur galvenais varonis, MDP slimnieks, mirst, gan citus stāstus ar bēdīgām beigām...

Tas nav nekāds smadzeņu darbības traucējums, bet gan norāde uz to, ka Tavā dzīvē nav harmonijas un patiesās vajadzības netiek apmierinātas.

Nu re - parastākais jautājums - kas noteica diagnozi? Vienam no vecākiem tika noteikta šāda diagnoze, bet tas jau ir cits stāsts. Un man ir tieši tādas pašas pazīmes. Laikam iedzimtība. Visiem viss skaidrs, bet palīdzēt nevar.
Internets pilns ar visādām gudrībām un ir jau tādi, kas mēģina visas slimības ''piešūt sev'', bet tas nav mans gadījums.
Cik reizes neesmu mēģinājusi izlikties, ka ar mani viss kārtībā, bet beigās attopos pie tā, ka aizturētās emocijas raujas laukā un raudu vairākas dienas no vietas. Bez iemesla. Jūtos nepilnvērtīga, pastāvīgi izdzīvoju krasas garastāvokļa maiņas (ja ir pozitīvas emocijas, tās ir vienkārši neaprakstāmas, bet, ja negatīvās, tad... visu izdzīvoju dubultā!), vienmēr jūtos vainīga, nespēju normāli komunicēt, šad tad atbildēt pat uz elementāriem jautājumiem, normāli domāt, negribas neko un nekas nesagādā prieku... +miega traucējumi, līdzsvara traucējumi, paātrināta runa, bet pārsvarā, no rīta pamostoties, vispār negribas celties!
Šad tad viss ir kārtībā un šķiet, ka esmu tikusi pāri, bet paiet mazs laiciņš un atkal viss ir pa vecam...

Tur tā lieta, ka ārēji izskatās, ka man viss ir kārtībā! Ir izglītība, darbs, cik necik naudas, draugi, labi izskatos, kaut dažkārt vnk aizmirstu par sevi. Man patiešām viss ir, izņemot garīgo veselību. Varbūt pa skaļu teikts, bet NEKAD nekādos apstākļos NEVIENAM nenovēlu tādu stāvokli kā man! :(

cik sapratu no 1 jautājuma,tad ar psihiatru vēl neesi runājusi,zāles arī vēl laikam neesi lietojusi,no otrā ieraksta var saprast,ka esi runājusi tikai ar gimenes ārstu.kas teicis,ka maniakālā depresija?vispār depresija rodas dažādu iemeslu dēļ,:vitamīnu,mikroelementu,aminoskābju un citu viielu trūkums,psihologiski iemesli,nepareizs dzīvesveids.ne nervi,ne smadzenes nesaslimst paši no sevis,slimība vai nu iedzimst,vai tiek iegūta.



Edited 1 time(s). Last edit at 07.03.2012 22:21 by ivars61.

es jautāju tāpēc, ka mūsdienās psihiatrijā tādu diagnozi sen vairs nelieto.

tāpat arī mūsdienās sevišķi neaizraujas ar visādām iedzimtības teorijām.

psihiatrs-psihoterapeits vienā personā droši vien ir viens no iespējamiem risinājumiem, it sevišķi, ja ir "cik necik" naudas...

Maniakāli depresīvā psihoze noteikti NERODAS dzīves laikā, tā iedzimst. Iespējams, ka tā dzīves laikā parādās noteiktā vecumā, jo ir ''snaudusi'', bet tā, ka pusdzīvi jūtos labi un neko nejūtu, bet pekšņi saslimstu kā ar iesnām, nav iespējams.
MDP nav tas pats, kas depresija, kaut izklausās līdzīgi.
Ir būts pie viena laikam jau neprofesionāla prihiatra, kurš uzreiz izrakstīja prozaku, pat nenoskaidrojot, kas un kā. Esmu lasījusi viedokļus, ka visas šīs zāles ir uz litija bāzes un ļoti sabeidzot aknas.
Tomēr paldies par atbildēm.

nepilvērtības apzina ir psihoterapeita lauciņs,pārējais viss ir samēŗā elementāri,nu ir pozitīva pieredze,ir pieredze arī ar visām tevis pieminētām metodēm-adatu terapija palīdz labi,bet kopā ar ķīniešu herbiem un ķīniešu ārsta izpildījumā,alpha stim nepalīdz,jo stimulē tikai alfa viļņus,kas ir noderīgi pie stresa.depresiju var pastiprināt un-elektrodi ir jāliiek ne jau pie auss ļiīpiņām.vitamīni palīdz lieliski,tikai pareizi jālieto,tapēc arī prasīju-kādi ir lietoti



Edited 1 time(s). Last edit at 07.03.2012 22:32 by ivars61.

Ārsts to nosauca par ''bipolāri afektīvajiem traucējumiem'', bet, ja tas apzīmē vienu un to pašu, tad tam nav nozīmes.
Labi, tādā gadījumā, mainu jautājumu: sakiet, lūdzu, kā cīnīties ar bipolāri afektīvajiem traucējumiem?

es zinu kā, bet... neteikšu.

Laikam esmu ļoti dižs paraugs tam, ka nekas patiešām nepalīdz.
Akupunktūra sākumā līdzēja, pēc tam - klikšķis - un viss pa vecam. Kāpēc - nav ne jausmas. Katru reizi es patiešām ticu, ka viss būs labi, bet čiks vien sanāk.
Ivar, par vitamīniem - klasiskā zivju eļļa, magnijs + kkādi, ko ārste pasūtīja no Amerikas, patiešām neatceros, kādi, skaistā paciņā, bet diemžēl nelīdzēja.

Šo sajūtu ir tik dīvaini un neiespējami aprakstīt.
Es domāju, ka tādi paši cilvēki saprot, par ko runāju.

Truli skaties uz kādu priekšmetu un galvā nav nevienas domas. Pilnīgs tukšums. Vai arī pilnīga domas deformācija.

es gan nesaprotu, kāpēc šajā informācijas laikmetā vēl joprojām ir vieni un tie paši jautājumi "ko darīt?"
Kopš Freida laikiem visa veida garīgie, mentālie, emocionālie stāvokļi jau sen tiek veiksmīgi ārstēti psihoterapeitu kabinetos.
Pa šo laiku, kopš 19 gs, zinātne par cilvēka psihi ir progresējusi, metodes ir pilnveidotas, ir izdotas N-tās rokasgrāmatas plašam lasītāju lokam un visdažādākajām problēmām, gadus 10 ir i-nets utt, bet vēl joprojām atkārtojas viens un tas pats jautājums "ko darīt?"...

Psihoterapija, psihoterapija un vēlreiz psihoterapija.

tiešām esi pārliecināta,ka diagnoze noteikta pareizi?tev pārliecība,ka tā iedzimst un vienam no vecākiem bij...vai tās pozitīvās emocijas tiešām tik nenormāli stipras?varbūt diagnozi vajag pārbaudīt vēlreiz....

tu no vienas paciņas rezultātu sagaidīji????pat nezinot cik un kas iekšā?un saproti-nekas nav klasisks,nekas-nu palasi varbūt kādi veselības traucējumi rodas no piemēram cinka deficīta vai e vitamīna deficīta



Edited 3 time(s). Last edit at 07.03.2012 22:52 by ivars61.

Jā, diemžēl šajā ar informāciju pārpludinātajā laikmetā katastrofāli trūkst informācijas par šo tēmu. Viss tik abstrakts, nekonkrēts, nenoteikts. Tāpēc atliek vien ķerties pie pēdējā plaīdzības salmiņa un jautāt ''tautai'', varbūt tomēr ir kaut viens zināms piemērs ar pozitīvu iznākumu..
Ja tā varētu tikt pie patiešām laba psihiatra, kuram galvenais nav tikai naudu raust, bet gan risināt manu problēmu, tas jau sen būtu izdarīts.

Nesaprastaa Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Maniakāli depresīvā psihoze noteikti NERODAS
> dzīves laikā, tā iedzimst. Iespējams, ka tā
> dzīves laikā parādās noteiktā vecumā, jo ir
> ''snaudusi'', bet tā, ka pusdzīvi jūtos labi un
> neko nejūtu, bet pekšņi saslimstu kā ar
> iesnām, nav iespējams.
> MDP nav tas pats, kas depresija, kaut izklausās
> līdzīgi.


Tieši otrādi. Pati minēji, ka vecākiem arī līdzīgas problēmas. Tātad kā viņi ar savu sačakarētu programmatūru varētu veidot Tavu veselīgu? Tur nav nekāda sakara ar gēniem.

un par to iedzimtību runājot...
Iedomājies, ja vienam no Taviem vecākiem vēl pirms Tavas dzimšanas būtu amputēta viena kāja - vai arī Tev tagad obligāti būtu jālēkā uz vienas kājas?

ZIVE bla, bla ,bla, tev palīdzēja tāpec arī uzskati, ka psihoterapija. Jāizmēģina viss, pilnīgi viss, hipnoze, adatu terapijas, psihoterapijas, ekstrasensi, un ja pēc visa nav rezultātā tad nečakarē sev prātu dzer zāles, un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, nevis ceri ka varbūt tomēr es spēšu tikt galā! Nevis tākā es, gaidu kad tomēr kautkas notiks, bet saprotu, ka jāiziet ir pie psihiatra/narkologa un lai izraksta pareizo ķīmiju ar kuru var dzīvot, jajau neiroleptiķus entos gadus dzerot cilvēks ir atmetis, kāpēc lai es būtu izņēmums!

Gēnos iedzimst, it īpaši psiholoģiskās īpašibas. Es t;a paskatos mūsu ģimenē, 2 tikai nav nekā iedzimis, jo nākuši no cita tēva!



Edited 1 time(s). Last edit at 07.03.2012 23:08 by enfuego.

Tieši otrādi. Pati minēji, ka vecākiem arī līdzīgas problēmas. Tātad kā viņi ar savu sačakarētu programmatūru varētu veidot Tavu veselīgu? Tur nav nekāda sakara ar gēniem.
--------------------------------------------------------------------------
īsti nesapratu, ko vēlējies pateikt.
Minēju, ka vienam no vecākiem ir tā pati vaina. Otrs vecāks ir, nezinu, kā lai izsakās, laikam jau - normāls. Man ir divas māsas un abas ir arī pilnīgi normālas.

un par to iedzimtību runājot...
Iedomājies, ja vienam no Taviem vecākiem vēl pirms Tavas dzimšanas būtu amputēta viena kāja - vai arī Tev tagad obligāti būtu jālēkā uz vienas kājas?
-------------------------------------------------------------------------
Runa taču nav par kāju amputēšanu vai citiem muļķīgiem piemēriem, kas neiedzimst.

Ivar, kā tieši Tu palīdzi? Protams, interesē.

Eh, redziet, ''simptomi'' izpaužas jau gadiem un, jo vecāka kļūstu, jo kļūst arvien trakāk.
Reizēm uznāk doma visam pielikt punktu, jo moku sevi un apkārtējos, bet esmu pārāk gļēva, nepietiek spēka.
Vēl, pat biežāk, man gribas jautāt nevis ''ko darīt?'', bet ''kāpēc es?''
Nu jau aizfilozofēju.

A kāpēc tu nedzer tad zāles ja zini ka vecāka paliec, jēga palikt vecākam un debīlākam??

ai, vārieties savā sulā cik uziet!

Manā laikā nebija i-neta, psihoterapeiti Latvijā bija pavisam maz un tie paši galīgi zaļi, bet es strādāju ar sevīm līdz tādai stadijai, ka cilvēkie jau gandrīz cauri redzu...

Bailes un slinkums - lūk īstaie iemesli, kāpēc jūsu smadzenēs visādas bremzes!

Slinkums, manā gadījumā ir grūti pateikt slinkums, bet nav garīgā spēka! Es brīnos kā citi ir izaudzinājuši 7 bērnus, man jau 3 liekās "pasaules gals" bet tas nenozīmē, ka es viņus protams nemīlu!



Edited 1 time(s). Last edit at 07.03.2012 23:15 by enfuego.

Jūs paši kādreiz esat lietojuši antidepresantus vai zāles, ko šādos gadījumos izraksta?
Tā ir skaudra izvēle starp mocībām un zāļu lietošanu.
Laiku esmu to darījusi un kļuva tikai sliktāk.
Vnk bail kaut ko uzsākt, lai piedzīvotu vēlreiz to zāļu murgu...

Šīs ir psihiskās slimības, ko vispār vajadzētu nosaukt par "KARUSELI" jaunā laikmeta slimības.



Edited 1 time(s). Last edit at 07.03.2012 23:16 by enfuego.

enfuego - vai esi kaut vai pameklējis grāmatu "Laimes terapija"?
Nenožēlosi - tomēr atgādinu pēdējo reizi (+ ļoti interesanti lasās)!