Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> es tomēr domāju, ka neviens citiem bīstams
> cilvēks nav vesels... lai vai kā, po narodnomu
> runājot, tā ir zināma atsaldētības pakāpe...


Loģiski. Tas jau ir sociopāts, psihopāts, maniaks, u.t.t. Nevar jau tādu ielikt vienā maisā ar piem. cilvēku, kas tikai dzird balsis, vai kuram problēmas komunikācijā, informācijas uztveršanā.



Edited 1 time(s). Last edit at 18.05.2011 20:54 by existential fool.

Šizofrēnijai ir ļoti daudz un dažādu izpausmju. Kaut kur lasīju, ka tā vienkārši ir visu psihisko slimīgu smagākā pakāpe.

Citreiz liekas, ka vienkārši vieglāk jau ir uzrakstīt, ka tā ir šizofrēnija un neiedziļināties sīkāk un daudzi tā varbūt arī dara.

Man gan būtu domāt, ka garīgā atpalicība ir smagāka lieta.

Nezinu, man jau liekas, ka to smagumu ir grūti izmērīt. Vēl arī jautājums - kura smagums tur jāmēra - sirgstošā vai viņam apkārt esošo?

nezinu Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nezinu, man jau liekas, ka to smagumu ir grūti
> izmērīt. Vēl arī jautājums - kura smagums tur
> jāmēra - sirgstošā vai viņam apkārt esošo?


Vo. vo ! :D
Kā kāds gudrs cilvēks reiz bija teicis- viņš nemaz nebrīnītos, ja kādu dienu izrādītos, ka pilnīgi visi "normālie" (Jo kas gan ir normāls?) cilvēki patiesība ir jukuši un ikdienā tikai cenšas uzvesties "normāli".

Citreiz tiešām ir sajūta, ka apkārtējo reakcijas ir daudz slimākas, nekā, piemēram, kaut vai es esmu slima. :)

Manam chalim ir sizofrenija... Cik labi gan es saprotu, cik smaga tev ir bijusi berniba, jo man taa ir tagadne. Dzivot ar sadu cilveku ir neiedomajami smagi un gruti, laikam pati saiesu svieta driz...

koko Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Manam chalim ir sizofrenija... Cik labi gan es
> saprotu, cik smaga tev ir bijusi berniba, jo man
> taa ir tagadne. Dzivot ar sadu cilveku ir
> neiedomajami smagi un gruti, laikam pati saiesu
> svieta driz...
Tas pingviinam, ja kas.

Nez man liekas, ka man ir šizofrēnija, bet daktere noliedz un saka, ka man nav nekādas šizofrēnijas pazīmes!

Tad jau man arī ir šizofrēnija. Tikai ārsts negrib klasificēt man ugadījumu, kā šizofrēniju!

Tev toč ir šizofrēnija! :D :D

Uzraksti pats komentāru un vēlāk atbildi sev ar "Tad jau man arī ir šizofrēnija"

toč :)))

Būtu jau labi ja man to varētu iedot, tikai Psihiatre saka, ka tas vis ir no narkām, un šizo man nedod, pat gribot es viņu nevaru tabūt, jo strādāju, izskatos normāli, dejoju, un vēl uin vēl daudz ko daru. Kāda tur vēl šizofrēnija :D

ko tu iegūtu ja tev piešķirtu diagnozi šizofrēnija??? man tāda ir un es neteikšu, ka tas ir kaut kā uz labo pusi mainījusi manu dzīvi...

Kā,,,, iedotu pareizo ripu, saņemtu 70ls par šizo

naudu jau maksā nevis par diagnozi, bet par to vai tev ir invalidittātes grupa...

Es it kā varētu dabūt,bet man nevaja...šodien aizgāju pēc klonazepāma :)

Ja jau nevajag, tad kādu darbu strādā?

Šizofrēnija ir ģēniju slimība, tie ir cilvēki, kas kaut kādā dzīves posmā pēkšņi sāk saprast kaut ko vairāk nekā citi. Šajā brīdī vissvarīgākais ir kontrolēt savas domas, jo ja turpina urbties dziļāk, tad gan sāk likties, ka pasaule īstenībā nav pasaule, un dzīve nav dzīve.
Es personīgi sāku sludināt Dievu. Visu mūžu neesmu par viņu runājis, vienmēr esmu smējies, kā bērnībā noģību baznīca, smējos, ka esmu sātana dēls utt. Un bams, vienā dienā, es sāku sludināt Dievu, jo galvā kaut kas pavērās. Gribēju skriet un palīdzēt visiem nelaimē nonākušiem, gribēju palīdzēt ģimenei, gribēju visiem palīdzēt. Galvā virmoja milzum daudz ideju, kā atvērt jaunus uzņēmumus, nosaukumi utt, bet tā jau ir saindēšanās ar naudu.
Mana māte nobijās un ielika mani slimnīcā, pati visu laiku apgalvo, ka man ir šizofrēnija utt, es tam pilnīgi nepiekrītu, jo es normāli funkcionēju, spēju atbildēt uz jautājumiem daudz gudrāk nekā vajadzētu, esmu no dabas nenormāli laipns, izpalīdzīgs. Ārsti skaidri un gaiši pateica, ka nesaprot, kas ar mani notika. Uzlika man diagnozi akūta psihoze un sūta mani pie valsts psihiatra, kurš man pateica, ka es nokļūšu atpakaļ slimnīcā, ja mani neārstēs. Izrakstīja zāles un es lietojot tās zāles vēl dziļākā dirsā sāku iet, no bezdarbības mājās man goda vārds taisījās ciet. Tagad, es neesmu dzēris tabletes un jūtos sasodīti brīnišķīgi, jūtos tā, it kā dzīve nostātos savā vietā un viss kārtībā. Tiesa gan, domas visu laiku virmo par kādu biznesu, par kādu uzņēmumu, bet kuram gan nav tādi sapņi? Citi vienkārši samierinās un nedomā par to, jo uzskata, ka nav spējīgi to izdarīt.
Pirms gāju uz darbu, man bija jāaizpilda tests, pēc kura pateica, kāds es esmu. Sieviete, kas man stāstīja, atklāti pateica, ka nav redzējusi tik jaunam cilvēkam tik pārsteidzoši labus rezultātus.

Varbūt cilvēki vienkārši baidās no tā, ko šizofrēniķis var pateikt? No tā, ko viņš var izdomāt? Jo tie ir tie cilvēki, kas goda vārds ir apveltīti ar gaišu domāšanu. Žēl, ka citi ir tikai "domātāji", tieši tāpēc viņi arī ir slimnīcās, jo nabadziņi ir izdomājuši pārāk daudz un paši vairs netiek ārā. Viņi tajā slimnīcā pat nesaprot, kāpēc viņus nelaiž prom, kāpēc neļauj dzīvot. Protams, ir indivīdi, agresīvi un viltīgi. Respektīvi gudrie meļi! Kas spēj melot pat melu detektoram.

Ja pasaulē ir instances, kas apmāca cilvēkus melot, tad pasaulē tomēr ir arī dabas brīnumi, kuriem ir vienkārši talants to darīt un viņi to arī izmanto.

Mana ārste mammai pateica, ka pasaulē zinātne vēl joprojām nesaprot, kas tad īsti notiek cilvēku galvās, kad rodas tāda veida šizofrēnija. Nekad arī nesapratīs, ja patiešām kā iekrampējušies uzskatīs, ka cilvēks, kuram ir šizofrēnija ir slims. Tur ir jābūt tādam pašam šizofrēniķim pretī, tikai izglītotam un ļoti spēcīgam, kas spēj kontrolēt savu prātu. Thats it.

a kāpēc Tu domā, ka Tev ir šizofrēnija? Tāpēc, ka mamma teica? Tu neminēji nekādas šizofrēnijai raksturīgas pazīme.Dieva sludināšana un radošu ideju parbagātība nav šizofrēnija. Vai nu Tu nestāsti visu, vai nu Tev ir "interesantas" attiecības ar savu māti, tobiš sarežģītas es domāju. Nevar ielikt cilvēku slimnīcā un piespiest dzert zāles, ja nav bijusi agresija pret apkārtējiem vai sevi. Viss pārējais ir Tava izvēle. Psihiatrs neiedziļinās Tavā personībā, viņš vai viņā dzird katru dienu 10 stāstus par dievu un pārdabiskām spējām, tapēc neiedziļinās, viņa uzdevums "nomierināt" Tavu prātu ar zālēm. Psihiatram Tu vari stāstīt arī patiesas ikdienišķas lietas, piemēram, ja Tu teiksi, ka Tev ir bail no nāves, nu kā visiem cilvēkiem, psihiatrs to uztvers savādāk, un rakstīs zāles pret šīm bailēm.

Fox, kā zini sēdēji spihenē?

psihenē tāpēc nav jāsēž, par to var izlasīt kapeņu stāstiņus kaut vai šeit, arī kustības, kas ir alternatīvas psihiatrijai, izdod daudz grāmatu un žurnālu.

problēma ir tur, ja PSIHIATRAM SĀK TO STĀSTĪT.

nu bet kāda viņam darīsāna gar kāda cita cilvēka Dieva lūgšanu?

visiem cilvēkiem ir tas, tas un tas, savulaik bailes, trauksme, arī depresīva reakcija, nesanāk varbūt sekss, ir visādas fantāzijas utt.

bet tad kāds izdomā (parasti vienkārši ar zemu pašvērtējumu), ka tas nav normāli un iet un stāsta to psihiatram. vot tur ir, ja tā var sacīt, tā nenormālība... jo tad cilvēks nav kaut kādā kontaktā ar sevi un kaut ko vairs nefiltrē.

tas ir kā apmēram uz ielas kādam svešam sākt stāstīt, kāds jums naktī bija sekss. nu ja vienīgi ar pilnu bieti to var saprast...

palasiet šito:

http://en.wikipedia.org/wiki/Rosenhan_experiment

grupa psihologu pētnieciskos nolūkos iestājās psihenē un viņus visu noturēja par trakiem... tas ir īsumā.

un mamma ielika psihenē... šitas nav pirmais stāsts šajā forumā.

vai nu ar policiju vai ar naivumu. citādi tas nav iespējams.

Enfuego, sauksim to tā, ka man ir zināma ieinteresētība šajos jautajumos, kas balstās uz personisko pieredzi, dzīves pieredzi un manām visparējām interesēm. Varētu teikt, ka jā es esmu bijusi psihenē, bet tas ir drusku savadāk. Tā varētu teikt ir pasaule ar izmainītu redzējumu uz lietām. Aiz tās sētas dzīve iegūst pavisam citu realitāti. To nevar saprast, to var vainu piedzīvot vai nē. Daudzi mediķi un darbinieki, kas strādā slimnīcā ir ļoti ietekmējušies no tās realitātes, līdz ar to viņi ir veseli, bet "lieto" izmainītu realitāti. Ja kās nokļūst tur un notic tai realitātei, tad ir pagrūti izkļūt laukā, tāpēc arī šeit var lasīt, ka cilvēks, kā apburts griežas uz rinķi savās problēmāš, maina ārstus, zāles, kombinē, veido pats savu ārstēšanās ciklu-to es pielikšu, to atņemšu. Tas ir pilnīgi tāds redzējums kā psihenē, cilvēks kā ļoti smalks svaru mehānisms, ja uzbēŗsi vajadzīgos miligramus zāļu, varbūt uzminēsi kombināciju. No pētnieciskā viedokļa, psihiatriskā slimnīca(nejaukt psihiatrija), ir viena no interesantākajām, bet bīstamākajām iestādēm.

Tāpēc jūtos kārdināta allažiņ vismaz jauniem ļaudīm (kas nav gadiem piedzīti ar seroquel) teikt, lai viņi cenšas izvairīties no slimnīcām, cik tik vien var...

ja ir bail no dzīves, tad tā nav nekāda patvēruma mājas alternatīva.

bet nu ambulatorā psihiatrija... nezinu, nezinu... vismaz valsts līmenī... viss atkarīgs no ārsta, ko nākas sastapt. tam tur ir ļoti liela nozīme.

Tagad ir cilvēciska un laba attieksme, bet, ja tā ir tikai bioloģiskā pieeja (ārstējam organiskus traucējumus), tad ir mainīta tikai izkārtne, tā pati izmainītā realitāte ir visnotaļ aktīva arī tur.

Es Tev pilnībā piekrītu. Man vēl ir ienākusi prātā doma, ka diemžēl nemazinās tendence sabiedrībā atšķirīgo, vai mazākumā esošo uzskatīt par izdzīvotspējīgu. Lūk tur arī rodas tas, ka no zinātnes, bioloģijas, vistīrākās ķīmijas tiek radīta reliģijai līdzīga kustība. "Psihiatrija"-medikamentu ārstēšana tieši noteikti gribētu jau sen ķerties klāt arī pie mazāk atšķirīgiem traucējumiem, pārlieka emocionalitāte jau ir tikusi "iekšā", radošums arī, kas vēl tas varētu būt? Nu tas liek aizdomāties. Vai būtu iespējams radīt zāles, kas nomāktu skumjas, neziņu, vienaldzību.
Klau, Čorvena, es tagad drusku sabojāšu tēmu. Bet vai Tu zini kaut ko par Juglas kaut kādu ambulatoru iestādi, kur esot kaut kas līdzīgs dienas centram, psihologi, mākslas terapija? Es vēl neko neesmu skatījusies internetā, bet pie manis nonāca tāda informācija. Ja zini, tad, vai Tev ir kaut kāds komentārs, varbūt vēl kādam?

Fox, iekopē meklētājā šo - "Veldres ielas stacionārs. Tiem, kuri grib zināt." Tur ir mans komentārs par Veldres ielu.

:) paldies.

Tev ir mesidžs, bet kā tagad redzu, daļa info būs dubultā :)

Izlasīju nezinu komentāru par Veldres ielu. Man radās jautājumi. Tikai nezinu kam :) Kam nav slinkums, pakomentējiet. Ko reāli dod visas tās mūzikas, mākslas, sporta terapijas? Radās iespaids, ka tā ir laika aizpildīšana starp zāļu lietošanas reizēm, kas rada iluzoru sajūtu par dzīves piepildījumu un problēmu risināšanu. Un otrs, ka tas ir diagnostikas līdzeklis dokam. Vai ir tiešām kāda jūtama ilglaicīga iedarbība? Piemēram, ja man ir problēmas ar dusmām, agresijas savaldīšanu, ko man dos māksla un mūzika, kādu risinājumu? Man jau liekas, ka efekta nebūs. Drīzāk jāparāda cilvēkam dusmu rašanās mehānisms un metodes, kā ar šīm emocijām strādāt. Tieši strādāt, nevis apslāpēt. Vai to dara psihoterapeits? Vai tiek piedāvāta vnk krāsu kaste emociju uzgleznošanai vai dusmu spilvens to izlādei? Tas man vispār liekas murgs - pasitīsim spilvenu, paraudāsim spilvenā un sabiedrībā iesim ar Češīras kaķa smaidu. Paskaidrojiet, lūdzu, kam ir pieredze.

Es varu pastāstīt tikai savu pieredzi un sajūtas.

Mūzikas terapija lieliski parādīja, kā mūzikas klausīšanās (kvalitatīva, kas nozīmē vismaz 3 min. gara skaņdarba klausīšanās, nedarot neko citu, nekādas foruma lasīšanas pa to laiku) var ietekmēt garastāvokli. Attiecīgi, ja pirms svarīgas uzstāšanās ir stress, viena no metodēm, kā sevi kaut nedaudz nomierināt, ir, piemēram, ielīst kaut kādā iestādes tualetē vai citā telpā, kurā ir relatīvi kluss un pleijerī noklausīties kaut ko, par ko iepriekš ir noskaidrots, ka tas uz tevi iedarbojas nomierinoši. Tāpat, ja nav spēka no rīta piecelties no gultas, vajag paklausīties kaut ko, kas tevi uzmundrina, pamodina. Tur gan iepriekš ir jāizpēta, kas un kā uz tevi iedarbojas, es pie mūzikas terapeita nodarbojos tieši ar šiem meklējumiem. Manā gadījumā kā viena no trauksmes izraisītājām tika atklāta īpaša jutība pret dažādām frekvencēm. Lai to stabilizētu, tika ieteiktas dažādas metodes - dūņu iemasēšana ādā ap ausīm, nātru tēja un visādas citādas dabiskas metodes. Lai nu kā, pat, ja mūzikas terapija kā tāda neiedarbojas, tā, manuprāt, pati par sevi ir diezgan interesanta lieta.

Ergoterapija man pašai neko daudz nedeva, vismaz es nejutu kaut kādus efektus, ko varētu sasaistīt ar to. Bet es ticu, ka cilvēkiem, kuriem ir kaut kāda automātiska sajūta, ka nekas nepadodas un neiznāk, tas ir īstais ceļš, kā pakāpeniski paaugstināt ticību saviem spēkiem. Tur vienkārši pacientam tiek doti mazi un/vai lielāki darbiņi, un terapeita pavadībā tie tiek paveikti, attiecīgi cilvēks var saprast, ka praktiskajās lietās nav nekam nederīgs un ka nav tā, ka viņš neko nespēj paveikt. Es ergoterapiju liktu vienā grupā ar kognitīvi biheiviorālo terapiju.

Par mākslas terapiju man ir drusku cita pieredze, jo kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoju savas pirmās psihoterapijas ietvaros. Es vienkārši tolaik nebiju gatava īpaši atvērties sarunu terapijai, tāpēc izmantoju terapeites piedāvāto iespēju, tajās 40 minūtēs vienkārši zīmēt. Pēc tam mēs tos zīmējumus analizējām, un tur tiešām nāca ārā visādas lietas, par ko es nebūtu uzdrošinājusies runāt. Un nebija tā, ka es tur kaut ko speciāli zīmēju, lai nodotu tādu vai šādu mesidžu terapeitei, bet viņa bija ļoti acīga uz visiem tiem zemtekstiem, kas tajos zīmējumos neapzināti bija ielikti. Man tas noteikti derēja kā alternatīva runāšanai, kam tolaik nebiju 100% gatava. Ā, un vēl svarīga piebilde - man tur neviens neteica "zīmē to un zīmē šito", varēju zīmēt jebko. Tādā ziņā es joprojām pie sevis smejos par skolas psiholoģi, ar kuru man bija neliela darīšana, kura teica, lai es uzzīmēju savas sāpes. Skaidrs, ka pēc šāda uzstādījuma, nāk prātā visādas idejas, kā čakarēt pašu psihologu, un uzzīmēt savas patiesās sāpes neliekas ne mērķtiecīgi, ne interesanti.



Edited 2 time(s). Last edit at 15.06.2011 20:13 by nezinu.

nezinu
Par ergoterapiju īsti nesapratu. Tas laikam pie smagām depresijas formām der - tāda kā mehāniska darbošanās?
Par mūziku, man likās, ka cilvēks jau pusaudža vecumā pats nonāk līdz secinājumiem, kas un kā uz viņu iedarbojas un māk to izmantot. Ok, varbūt kādas korekcijas terapeits var veikt.
Par mākslu. Tas sanāk kā ceļš uz sarunu? Man vnk ieslēgtos profesionālais kretīnisms, nevis dziedējošs efekts. Viena paziņa tā pie diagnozes tika, sagrupējot psihiatra dotās kartiņas pēc vizuālās mākslas kritērijiem, nevis vadoties no zemapziņas impulsiem :D
Kas vēl palika - sports?