Tā kā te ik pa laikam ir jautājumi par ārstēšanās iespējām, tad padalos savā pieredzē. Tikko atbraucu mājās tā arī neuzsākusi ārstēšanos Neirožu klīnikā. Neko nevaru pastāstīt par ārstēšanos, bet par attieksmi gan. Bija sarunāts, ka es tur iestāšos šodien plkst.8.00 no rīta, aizbraucu, bet man dežurants (laikam) pasaka, ka viņi strādā tikai no plkst.9.00, lai sēžu un gaidu. Saku, lai iedod istabiņu, jo tā bija pieteikta. Atbild - neko nezinu, neviens neko nav teicis, gaidiet. Pat nemēģināja nevienu sazvanīt, noskaidrot, kaut ko lietas labā izdarīt. Attieksme vienaldzīga, pat aizskaroša. Tā vēl saucas privātklīnika. Ja pat es uz tādu darbinieku-izņēmumu uzrāvos, tad viss iespaids par šo vietu ir sabojāts.

pag, un Tu jau paguvi atsperties mājās?

un kas būtu noticis, ja būtu biku pagaidījusi? kāds kaut kam kaut ko nepateica, dežurants varbūt tiešām nekā nezina, varbūt Tev nepareizu laiku pateica. piekrītu, ka vajadzētu labu servisu, ja jau privāta (bat vai tiešām ir privāta), bet nu diezgan šerpi Tu, manuprāt, paņēmi...

ak dies, ku kaprīza tauta...

Varbūt vēl vari braukt atpakaļ? Vismaz iestāšanās datums nebūs būtiski nokavēts. Es biju tur vienu reizi pirms krietna laika.
Man arī teica vismaz 8.00 būt klāt. Tā kā braucu no pavisam tālas vietas, tad tur ierados pat ap 7 laikam, lai vedējs pats darbu nenokavētu.

Bet es vienkārši sēdēju un gaidīju, kad pienāks laiks. Kad pienāca 8.00, tad kāds cits cilvēks teica, ka tikai 9.00 sākot pieņemt. Kad bija deviņi, tad jau vairāki ļaudis bija ieradušies uz iestāšanos. Izveidojās tāds kā sastrēgums drusku, kur drošākie vai nekaunīgākie, nezinu, kā būtu pareizi, tika ''apkalpoti'' pirmie. Drusku komiski bija pat.

Godīgi sakot, jutos gan sarūgtināta, kad uzzināju, ka reāli varēju ierasties ap 9.00 un nekas nebūtu nokavēts. Jo nācās tirdīt (lūgt atvest) vienu citu cilvēku, lai vispār tik agri no savas patālās dzīves vietas tiktu. Jo neviens autobuss tik agri neienāca Rīgā, kur nu lai vēl līdz Jūrmalai nokļūtu tādā laikā!

Bet, ir viens bet! Pēc tam es piedzīvoju daudz pozitīvas saskarsmes ar personālu arī. Daži no darbinieki bija vienkārši izcili, brīnišķīgi cilvēki. Kaut vai viena no sievietēm (laikam arī zāļu izsniedzēja), kas nāca mūs '' celt'' no rīta (lai gan centos pirms tam jau apzināti pati uzcelties). Paldies viņai par laipnību! Ļoti sirsnīgi tas bija. Vēl man prātā brīnišķīgā, sirdsgudrā masierīte. Nu unikums vienkārši! Pa starpai varbūt gadījās kāds vienaldzīgāks darbinieks. Sākumā neizpratu, kas notiek, bet tad, pavērojot tos, kas teicās esot jau otro vai trešo reizi jau, sapratu, ka fiksi jārīkojās un jāizvēlās sev vajadzīgās nodarbības, lai nepaliktu bez ne kā.

Varbūt pazvani, atvainojies, saki, ka iznāca pārpratums, vai nokavēšanās un visu vēl var pagūt? Kaut vai dēļ tās labās daļas, kas tur ir iespējama? Izdakterēties tur nevar paspēt, bet uzmundrināties un gūt metožu daudzveidību kā sev palīdzēt gan var uz kādu laiku!

Jā es esmu jūtīga uz tādām lietām, jo uzskatu, ka esmu tiesīga saņemt pakalpojumu, par kuru maksāju. Man bija svarīgi tieši tas, ka es varu ierasties plkst.8.00, jo tā mani vīrs varēja atvest, un pie pieteikšanās tas bija īpaši atrunāts. Es jau neprasīju, lai kāds ar mani tajā laikā nodarbojas vai nepieprasīju nodarbību plkst.8.00, bet lai mani ielaiž istabiņā, kas bija pieteikta. Es nezinu, kā jūtas cilvēki ar depresiju, varbūt var nosēdēt stundu koridorā un skatīties vienā punktā (atvainojos, ja kādu aizskāru), bet man ar savām panikas lēkmēm, tas ir gandrīz neiespējami.

lapsiņa!

Bet tad jau Tu tagad zaudēji rindu vai kā? Vai arī tagad ir savādāk, var brīvi jebkurā brīdī tikt?
Man starp citu, arī bija šad tad panikas lēkmes. Bet no sēdēšanas un gaidīšanas gan nē...

Varbūt tā ir taktika priekš neapzinīgiem cilvēkiem, kas visu kavē, tāpēc saka laiku ar rezervi?
Vai arī savdabīgs tests, lai pārliecinātos, kurā ''samguma'' kategorijā cilvēks ietilpst. Kāds var būt mierīgi sēž, kāds dīdās, bet kāds gāž pa degunu, jo ir drausmu nepacietīgs? Un to tad uz citām ''sliedēm'' nobīda.

Nācās arī redzēt gadījumu, kad cilvēku aizsūta uz ''stiprāku'' vietu... jo galīgi nevaldīja pār sevi...

Un vēl, vai tiešām negribi vismaz pamēģināt to iespēju, ka var kā slinķis (ja tā godīgi jāsaka) (vismaz man tas likās tiešām kurortisks dzīvesveids, ja salīdzina ar dzīvi, kad pienākumu ikdienā pāri galvai) padzīvot, ēst pat nav jātaisa, pie gatava galda var apsēsties, plus apmeklēt vairāk vai mazāk derīgas nodarbības, pakomunicēt ar citiem cilvēkiem? Tur starp citu, cilvēki kļūst atvērtāki.

Un vēl secināju, ka tur cilvēku drusku izlaiž tā kā. Ir jau patīkami tā sajuties aprūpētam, bet man paliek bail, ka tas var iepatikties un iedarboties kopumā degradējoši. Nu tā kā kļūt atkarīgam. Es nekad mūžā nebiju varējusi atļauties tā slinkot un domāt savas domas kā tur! Tas no komiskās puses. Bet man tās nodarbības patika. Paklausoties citu stāstos, kaut kas arī izkristalizējās arī priekš sevis.
Bija cilvēki, kas vienkārši izmantoja iespēju beidzot! izgulēties. Noskrējušies darbos līdz nemaņai gandrīz. Kas nu kuram.

Nu cik noprotu, tad rinda par maksu nekāda īpašā nav. Jo pieteicos pirmdien, un tiku jau uz trešdienu. Faktiski man liekas, ka ar organizāciju tur pieklibo, jo zvanīju arī iepriekš, lai laicīgi sarunātu individuālās nodarbības, lai diena būtu piepildīta, tā arī nekas neizdevās, teica, lai brauc un tad ko mēģinās saorganizēt. Par to "testu" runājot, tāpat jau zinu, ko es varu un ko nē. Tur jau tā lieta, ka visu stundu sēdētu un dīdītos un beigās jau panikas lēkme būtu klāt. Un es jau tur nebraucu, lai mani kāds glābtu vai sazāļotu, vienkārši bija tāda situācija, ka mierīgāk justos pāris dienas nosacīti pieskatīta, kā arī piereiz izmēģinātu tur piedāvātās nodarbības, ja nu kas iepatīkas, vai liekas, ka palīdz. Tā kā dzīvoju netālu, tad varēju tā lēkāt, un pa nakti palikt tāpat netaisījos. Tātad pēc tās nesagaidīšanas, es tur tāpat nejustos droši, jo tas bija, ko man uz to brīdi vajadzēja. Un es tāpat palieku uz savu, pakalpojumam jābūt līmenī. Piesakoties pie zobuārsta, es arī rēķinos ar laiku, bet tur vismaz, ja kas ir aizkavējies, tad tev to cilvēcīgi paskaidro, un piedāvā kādu žurnālu, tēju utt.

Pilnigi piekritu lapsinai,ka klinika nav sava uzdevuma augstumos,jo tur ir pietiekosi augsta uzturesanas maksa.
Ja valsti butu vel kada lidziga profila klinika,tad varbut taas ipasnieki padomatu par apkalposanas kulturu.

udenszale Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Pilnigi piekritu lapsinai,ka klinika nav sava
> uzdevuma augstumos,jo tur ir pietiekosi augsta
> uzturesanas maksa.
> Ja valsti butu vel kada lidziga profila
> klinika,tad varbut taas ipasnieki padomatu par
> apkalposanas kulturu.

Atvainojos, bet tur nonācu vidē un apstākļos kādi man bija par iemeslu depresijai.
Bet nu cilvēki strādā.
Jāciena tos kas dara.

Neirožu klīnikā bija daži labi cilvēki, bet man manu depresiju un trauksmi šī klīnika tikai saasināja. Tikai tagad saprotu, ka tas bija atsevišķu ārstu pazemojošās attieksmes dēļ. Šādā situācijā cilvēks ir ļoti ievainojams un nepārliecināts, bet tas, kā tur izturējās psihiatre, līdz depresijai novestu arī veselu cilvēku. Vai tad tāpēc, ka man ir depresija, pret mani jāizturas kā pret galīgu s..... ? Bija pretīgi, un vēl joprojām grūti pieņemt to, ka ārsts tā var pazemot savu klientu. Pēc šīs klīnikas sapratu, ka tādi cilvēki, kas tev grib patiesi palīdzēt, ir retums ...