Ja Tu vecīt zinātu cik paredzams Tu parasti esi... Tevi var lasīt kā atvērtu grāmatu. Paretam tik kas spilgtāks izšprūk.

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------
.... Zālīti
> gan esmu noprovējis un atzinis par labu esam :))
>

...pa kuru laiku???...nja...Zālītis gan laikam bija pareizi orientēts organisms...varbūt maldos...nezi, vai viņš būtu pielaidis Tevi pie sava pakaļgala....

uh ah, nu i asprātis! Gribējās fiksi paspīdēt? :))) Kas ar Tevi, vecais?

kristine111
Var uzdot dažus jautājumus? Vai Tev kopš bērnības ir depresija? Vai SF arī ir? Vai bērni/vīrs ir? Cik Tev gadu? Ja vēlies, jautā man arī... :)
Es lietoju AD gandrīz nepārtraukti 3.5 gadus..... Kā jau te rakstīju, slikta garastāvokļa un SF periodi jau kopš agras bērnības, bet ar meitiņas piedzimšanu tas viss saasinājās 10-kārtīgi, plus vēl nenormāla patoloģiska trauksme par meitiņas drošību (iedomātas bailes par nelaimes gadījumiem)... ja netieku galā ar meituka kaprīzēm, niķiem utml., tad vainoju sevi un jūtos "sliktā māte"..... Vienu brīdi uznāca murgainā ideja par otra bērna dzemdēšanu (ja nu kas notiek ar meituku) vājprāts! Tikai slimajās smadzenēs var rasties šādas domas... Bērns ir vesels un dzīvespriecīgs, bet man šada tad acu priekšā briesmu ainas (avārijas, slīkšana utt...). Jo 100% taču NEVARU būt droša, ka ar meitiņu kas nenotiks.... Šīs domas pastiprinās, kad pārstāju lietot AD vai lietoju AD, kurām pretrauksmes iedarbība zemāka.... Šīs domas kā tārpi lien smadzenēs....
Līdz pat šim brīdim jūtos vainīga par to, ka neizdevās barot meitiņu ar krūti (sākās psihoze, trauksme, bezmiegs - kāds tur piens!), jūtos vainīga, ka nevarēju sevi "savākties".... Arī apkārtējie vainoja "tu taču tagad esi māte -tev jābūt mierīgai kā tankam meitiņas labā, lai neaptrūktos piens" utt..... Pat tagad ar skaudību un dusmām noskatos uz sievietēm, kuras baro bērnus ar krūti - tas man acumirklī pasliktina garastāvokli, un tad vēl lielie plakāti pilsētā "es - par mammas pienu" - raudiens nāk :(((((
Labi, ka vīrs mani atbalstīja un saprata... pretējā gadījumā es padarītu sev galu... Kad vairs netiku galā ar bērna kopšanu un līdzinājos zombijam vai 120-gadīgam tantukam (prāta un fiziska spēka ziņā).... radinieki nobijās un pierunāja aiziet pie doka... Pati laikam neaizietu, jo NETICĒJU, ka kautkādas tabletes var mainīt domāšanu. Biju nolēmusi tā - OK, aiziešu pie doka, ja jau visi radinieki kā viens pēkšņi sāk runāt par to, ka ar mani "kautkas nav kārtība" (smaga depresija man ilga vismaz 2 mēnešus), ja nelīdzēs tabletes - es mierīgi no tā visa atbrīvošos - izdarīšu pašnāvību. Gribēju pat pajautāt māsai, vai viņa pieņemtu manu meitiņu, vai parūpētos, lai nenodod viņu bērnu namā :( Tādām mātēm nevar uzticēt bērnus... arvien spēcīgāk izjutu vēlmi pēc sevis iznīcināšanas, jo neieredzēju sevi, es nebiju cienīga rūpēties par tādu eņģelīti... jo nespēju viņu nomierināt (pašai sākās histērija vai otrādi -bremzes un jebkādu emociju trūkums), bieži dusmojos uz viņu, kad dusmas pārgāja, tad atkal vainoju sevi un pāris reižu sevi saskrāpēju.... Es biju tak tālu, ka nevarēju vairs iedomāties savu nākotni - priekšā tikai melns aizkars,... tukšums, bezizeja..
Ja pirms bērna piedzimšanas mans psihiskais stāvoklis būtu bijis normāls, tad tagad, lietojot tik ilgi AD, sāktu domāt par atkarību....., jo ilgāk par mēnesi nevaru izturēt, atsākas histērijas, sevis vainošana, depresija, trauksme, bezmiegs un tik izteikta SF, ka nevaru pat saņemties iziet ārā....Tas viss bija pirms dzemdībām, kad vēl nebiju lietojusi nevienu no nervu zālēm... varēju PATI tikt galā ar sevi.....

...un vēl man sirds sāp, kad ar mīļumu un maigumu skatos uz svešiem zīdainīšiem (lietojot AD), bet kad pašai meitiņa bija zīdainīte (sava meitiņa), neko nejutu (bez AD).... Kad salīdzinu to visu, sirds asiņo.... ļoti, ļoti, ļoti sāp.... :(

Es te laikam būšu tas foruma piesārņotājs :))) Jocīgs garastāvoklis.... it kā drīz būtu jaīedarbojas AD, tad ceru ka atkal sākšu dzīvot dzīvi....

janetty

nee, es domaju, ka man nebija gan no bernibas depresija. ne domaju, bet zinu to pavisam skaidri. viss sakas ar veselu kaudzi nebushanam pirms gadiem desmit, kad ari paradijas panikas lekmes un ari depresija (vai otradak)
kas ir SF? bernu nav, bet milestibas joma viss labi. un gadi mar ir gandriz 35.
ooo, jaaa manai draudzenei shobrid pec otra berna piedzimshanas "beidzot" ir paradijusies panika, jo vinja par mani parasti tikai kjikjinaaja :) viss sakas gan ar meitas epilapsijas lekmi.. un shobrid vinjai pilns panikas un depresijas komplekts.
zini, izklausas, ka Tev tas viss ir periodiski un parejoshi. un kaut ka nav ne mazako shaubu, ka tiksi ar to gala. bet vai esi gajusi ari pie terapeita. man izklausas, ka tur butu kada saistiba ar mates/meitas attiecibam (gan tevis ka meitas, ne ka mates lomaa). zini, lasu shobrid "ka atbrivoties no depresijas". interesanti. analizeju sevi krustam skjersam :) varbut Tev ari patiktu.
vai Tev ir bijushi periodi, kad esi bijusi pilniba laimiga un apmierinata bez zalem?? man shajos 10 panikas un depresijas kompanija dzivojoshajos gados shadi periodi bija divi. pirmais bija tad, kad saku nodarboties ar budismu - ikdienas meditacijas un fiziski vingrojumi, regulara stradashana ar sevi.. shis laiks bija fantastisks :))))) man nevajadzeja neko un nevienu, nemaz nerunajot par AD. tas ilga patuveni masak ka gadu. tad uzreiz sekoja nakoshais bezdepresijas posms - lielas milas ienakshana mana dzive, bet beidzas, kad mums sakas problemas. hmmm, izskatas, ka kopuma tas bija kadi 3 gadi. aaa, pa vidu bija nedaudz anti-depresantu laiks, jo uzradas panika, kad divas reizes gada laika nomainijam dzivesvietu. shobrid censhos atkal sasniegt 1.periodu - atsaaku meditacijas un vingrojumus, jo milestiba vel ta pati vecaa un labaa, tapec to nomainit nevelos :)

SF- sociālā fobija :) Tādu izteiktu iemeslu manai depresijai nesaskatu, varbūt tikai to, ka mamma ir bijusi stigrāka (taču pazīstu daudzas mātes, kuras pret bērniem ir daaaudz stingrākas un viss ir OK, t.b. , bērns izaug bez psihiskām problēmām)... Vienmēr esmu bijusi ļoti jūtīga un pārdzīvoju par katru sīkumu, mocīju sevi par katru neveiksmi, meklēju vainu tikai sevī, vienmēr centos visu izpildīt uz "10" utt.... Loģiski, ka regulāri stresoju par to, slikti gulēju, bieži biju nervoza, noslēgta.... pārdzīvojumus centos turēt sevī.... citu klātbūtnē nekad neraudāju.... varbūt tikai agrā bērnībā (līdz 5 gadiem)........ Jutu, ka tas viss pamazām pieaug.... Nebija tā, ka mamma bieži mani rāja, bet katru āizrādījumu, kritiku "ņēmu pie sirds"........ ļoti pārdzīvoju, ka nav tuvu draugu (tikai paziņas), es pat (praksē) nezinu, kas ir īsta draudzība :( Nebija tā, ka uzvedos kā antisociāls tips... gāju uz pasākumiem (salīdzinoši reti)... bet katrs sabiedriks pasākums kā eksāmens ar totālu izgāšanos :( .... ar visām SF izjūtām... Bet nu kautkā dzīvoju un mocījos, brīžiem bija labāk.... Saņēmos un izvedoju ģimeni , (esmu laimīga, lai gan ar AD, ka man ir meitiņa ... bērns manā dzīvē tik un tā ir skaistākais, kas varēja notikt!) bet pēc dzemdībām bez AD vairs nētieku ar sevi galā.... Lai vai kā - bez bērna es nevarētu dzīvot, viņa piepilda ar jēgu manu dzīvi....
Drīzāk jau tieši Tev izskatās, ka depresija uznāk periodiski, nevis man.... Man garastāvokļa traucējumi ir jau kopš sevi atceros.....
Un vai tā "galā tikšana" pirms manas AD ēras bija normāla dzīve? Tā bija viena vienīga trauksme, SF, slikts garastāvoklis.... Tikai ar AD lietošanas uzsākšanu sapratu, ko nozīmē labs miegs, saskarsme ar cilvēkiem bez trauksmes, garastāvokļa svārstības utml....
Bez AD pilnībā laimīga..... jā... bērnībā, bet reti to izjutu'........ Tu raksti, ka nodarbojies ar meditāciju... Man tā ir sveša lieta un kaut kā neticās, ka tas var līdzēt, turklāt gandrīz visu brīvo laiku veltu meitiņai, jo dienā strādāju, vakarā gribās būt kopā ar viņu :) Pat ja es gribētu meditēt, man pievienotos meituks un tas izvērstos par rotaļu :)))
Bet vai tas ir labi, ka Tev nevajadzēja nevienu un neko meditējot? Tas nozīmē, ka Tevi neinteresēja apkārtējā pasaule? Un ko vīrs/draugs? Nejutās atstumts? Vai neplānojat bērnu?

nee, man noteikti un nepavisam nav sociala fobija. mani gan neinterese lielaka dalja cilveku ka taadu, bet fobijas man nav :)
traki, ka Tev taa ar kjimiju smadzenees.. bet tad jau, lai normali dzivotu, noteikti bez AD neiztikt. un nav par ko saskumt. katram cilvekam ir savas ipatnibas (un ja nav, tad pavisam neinteresanti). un, ja Tev dzive ir jalieto AD, lai sarazhotu pietrukstosho seratoninu, tad tas ir vienkarshi fakts,, nevis situacija, par kuru ir jabedajas. vienigais gan, es Tava vieta megjinatu saprast, vai patiesham SF un depresija ir tiri biologjiska pec savas izcelsmes, vai tomer saistita ar kadiem Tavas dzives notikumiem un Tavu reakciju uz tiem, jo otra gadijuma Tu to vari atskjetinat ar terapeita palidzibu.
un man skjiet, ka galigi nav labi, ka Tu saki, ka berns dod jegu Tavai dzivei :( jegu ir jamekle sevi, nevis arejos apstakljos. tas tachu ir tik nedroshs pamats meklet jegu taja, kas var pazust, aiziet, izmainities. toties, ja jega ir tevi, tad ta vienmer ir ar tevi.. lai vai kadas situacijas Tu nokljutu.
un ka tad bus, kad meitninja izaugs? vai ja kaut kas notiktu? Tu vairs nespetu dzivot talak? bet tad jau Tevis nav. Tavam berninjam tachu ari butu labak, ja vinjam butu pastaviga mate, nevis atkariga no vinja eksistences. izklausas ljoti depresiivi.. ahh...
un man pavisam noteikti bija labak, kad es zinaju, ka, lai vai kas pasaule notiktu, es vareshu pati vienatne izdzivot un ari but laimiga. un tikai tad, kad es shadu stavokli sasniedzu, mana dzive ari paradijas man atbilstoshais cilveks. mani intereseja pasaule un es noteikti daudz vairak saskatiju un sapratu, jo prats bija brivs no bailem un bazham. un, ja ari kads ari justos atstumts un atteiktos no manis tikai tapec, ka visa mana uzmaniba nebutu veltita vinjam, tad shada cilveka zaudejums nebutu nekas tragjisks, bet drizak ljoti pat nepiecieshams.
es velos berninju tikai tad, kad es zinashu, ka esmu stabila un gatava dot. psihotisku, satrauktu un nenosvertu mati es ari sev nenoveletu, ne tikai savam berninjam.

Sapratu, ka Kristīne 8 gadus no vietas lietojusi a-depresantus un atmetusi tos vienā mirklī. Nu, tas taču ir tāds daktera fušieris ka bail! domāju, ka mēnesi palietotais Venlaxin tur pat nevar būt pie vainas. Skaidri nezinu, bet man šķiet, ka Velaxin varētu būt cieši saistīts ar Venlaxor, kas ir gandrīz tas pats kas Efexor - super antidepresants, ja atceros no saviem lietošanas laikiem;). Tikai manāmi pieņēmos svarā, citādi ideāli rezultāti! Vienīgais medikaments, kurš paresonīgi man izsauca īstas lomkas, bija Rexetin. To biju lietojusi gadu. Pēc 2 idepresantugadu lietošanas nebija viegli atmest arī Cymbaltu, taču ar 4. reizi pievārēju šo visādi moderno antidepresantu, atmetot to'ļoti pakāpeniski.
Jā, ir a-depresanti tās pašas narkotikas vien, taču... ko lai dara, ja cilvēks bez tām vispār nespēj saņemties un izdzīvot?...
Normālam cilvēkam slimu nesaprast.:(

...tāpat kā paēdis cilvēks pats sevi neēdušu nesaprot...

Esmu bijusi pie vairākiem dakteriem, viena tieši un atklāti pateica, ka pie blakusparādībām jāpierod. Pirms 3 dienām man beidzās rexetin (ssri tipa antidepresants) un dažādu iemeslu dēļ nedabūju recepti, jo netiku pie ārsta. Jau mēnesi vai divus dzēru samazinātu devu, pustableti. Vienreiz jau mēğināja man ļaut nedzert ad, tad nenormāli sāpēja galva 2 nedēļas. Uzlika atpakaļ ad, teica, ka galva sāpot no stresa un tās nevarot būt lomkas. Tagad man zāļu nav un lomkas sākās 2. dienā. Pa nakti svīstu tā. Ka jānomaina 3 līdz 4 reizes drēbes, citreiz pat palags tik slapjš kā apliets. Vispār jau mēnesi svīstu diezgan daudz, kopš samazināja devu. Vēl man ir nelaba dūša, ļoti sāp galva, ir apgrūtināta un palēnināta uztvere, nav spēka. Trakākais ir bezmiegs. Šonakt dzēru Stilnox miegazāles, jo iepriekšējā naktī gulēju tikai 2 stundas. Drebuļi, auksti sviedri, vienkārši aukstuma sajūta, kaut vai ir silts istabā. Vēl ir sajūta, ka varētu noğībt.

Vsi tad AD neņrm nost pakāpenidki lai izvairītos no lomkām???
Neiesaku arī Rexetin, ar viņu sākumā bij ok.bet ar laiku deva jāpalielina.atcelšanas sindromi bij sāpīgi, elektrības sitieni caur ķermeni, reiboņi un slikta dūša.Atceros to murgu, man palīdzēja fiziskā slodze, fizisks darbs vai sport