Sociofobi, Kā dzīvojam?
Tie, kas dzīvo bez zālēm, kā Jūs ikdienā strādājat?
Kas Jums palīdz novērst panikas lēkmes?
Veidi kā atslābināties.

...........

Man ikdienā palīdz pofiģistiskāka attieksme pret to, ko citi padomās par mani. Uzturoties pēc iespējas vairāk cilvēkos, vēlāk brīvāk jūtos dažādās sarežģītās situācijās. Tomēr es vēl joprojām nevaru paēst pie viena galda ar svešiem cilvēkiem vai ar darba kolēģiem. Pusdienlaikā vienmēr visi neizpratnē, kāpēc atsakos ēst kopā, bet tad atceros atkal galvas un roku trīce.

Manam vīram tāpat ar tiem citiem cilvēkiem....Bet viņš lieto zāles. Tad jājautā tieši tev-kā tu ar to visu tiec galā bez zālēm?

Droši vien ja es tiktu ar visu galā, tad nebūtu uzsācis šo dikusiju.
Kopumā cenšos izvairīties no situācijām, kurās man varētu palikt slikti un ar kurām nevaru tikt galā.
Tās , kuras izraisa nelielu nemieru, 'tās tad mēģinu pārvarēt.
Agrāk , kad lietoju zāles, man bij vieglāk, bet neteiktu, ka simtomi izzuda pavisam.
Nezinu, nebij vajadzīgās zāles izrakstītas.

Mana sociālā fobija sākās tieši ar "galdu". Tas gan bija pusaudzes gados. Nu jau gadus 15 mēģinu cīnīties ar šito murgu. Grūtāk bija, kad jutu vainas apziņu, ka atsakos ar paziņām, darba kolēģiem kopā pusdienot. Ja arī sanāk ēst sabiedriskā vietā, jūtos kā vajāta. Šobrīd tā ir tikai viena no fobijas epizodēm.
Kā es cīnos? Pirmaie mēģinājumi bija vīna glāze, atslābina, bet par alkoholiķi atļauties kļūt nevaru un negribu. Tālāk - Baznīca... Xanax, paldies Dievam, atradinājos. Šobrīd daudz strādāju ar sevi, vairs neanalizēju situācijas, kad cilvēkos esmu raustījusies, sarkusi, runājusi ne tā un ne to..., necenšos vairs radīt iespaidu: "Ziniet man nav sociālā fobija" un tml. Pieņemu sevi kāda esmu, saprotu, ka visi baidās, tas ir dabiski. Ne velti saka, ka lielākās bailes ir bailes no citu nosodījuma. Jāuzspļauj tam, ja cieni sevi, nekad neizpatiksi visiem.
Man ļoti palīdzēja Osho grāmata "Drosme". Un pozitīvs domāšanas veids kaut piespiedu kārtā.

Vajadzētu vairīties no psihiatriskās birkošanas (man ir fobija), bet definēt sev vienkārši, no kā tieši bail – ēst, uzstāties utt., jo "fobija" nes sevī neapzinātu, bet stilistiski smagu informācijas spiedienu – "esmu slims".

Nosaukumiem ir grandioza nozīme.

Tas, ka Jums bail ēst sabiedriskā vietā utml., patlaban ir daļa no Jūsu personības. Ne velti ir tā anekdote par čurāšanu biksēs ar lepnumu pēc psihoterapijas beigšanas. Tur ir sava jēga, un tā ir daļa no procesa, lai tiktu ar šo lietu galā.

Varu piepulceeties cilveekiem, kam viss saakaas ar "galdu".....Kaut kaa diivaini, kaapeec viss saakaas ar eesanu kopaa ar citiem cilveekiem, un man jau likaas, ka es te taada vieniigaa....

Par birkām tā ir taisnība. Kopš lasu šo te sadaļu, es esmu sapratusi, ka man ir lērums fobiju (laikam tikai vāji izteiktas:D) ...patiesībā es priecājos, ka agrāk neko par to neesmu zinājusi, a tā pas`die`s, sāktu vēl ārstēties :D
Pamatā gan laikam daudzām šīm lietām ir pavisam nedaudzi cēloņi, un tie ir ir pašapziņas un pašpietiekamības trūkums.

Sociaala fobija, to apziimeejumu lietoju, jo kautkaa gribeejaas sapulceet "visus" kopaa.
Bet pamataa, vismaz man, taas ir bailes no sociaalaam situaacijaam.
Sākumā, kad nebiju atšķetinājis savu baiļu "tematiku", aarsteejos, kaa ar trauksmaino depresiju.
Bailes ir psihologiska rakstura un zaales, taas man vai nu neizrakstiija kaadas man vajadzeeja, vai nu mociijos ar blakusefektiem.

Pusaudžu gados arī bija problēmas- nezināju, kur likt savas rokas, ko teikt, kā uzvesties. Manā skolā bija tradīcija- filmēt visus skolas pasākumus. Vakarā pirms Fukšu balles devos uz ēdnīcu. Skolotājs ar kameru filmēja visus "jauniņos". Pamanīju, ka mani filmē un bailēs noliecu galvu pār šķīvi. Pēc brīža pašķielēju- vēl filmē! Noliecu galvu pār šķīvi. Paskatījos vēlreiz- šausmas, mani joprojām filmē! Nezināju, kur likties, ko darīt, kā izturēties.
Pēc nedēļas skolas zālē rādīja pasākuma ierakstu. Stāvēju zāles aizmugurē un pāris minūtes klausījos, kā visa skola par mani rēc...
Toties pēc tam sapratu, kā mani uztver citi cilvēki, ko darīt, ko labāk nedarīt.

Bet par taam birkaam.
Personiigi man nav bailes izteiktas kopumaa, bet tieshi shiis sociaalaas bailes.
Taapeec kautkaads iedaliijums tur var pastaaveet.

Bailes no publiskas ēšanas izpaužas ar to, ka nevaru paņemt priekšmetu(piemeeram dakšu) rokā, jo roka kratās vai dreb, taapat dreb galva. Taas ir neadekvaatas bailes ar simptomiem, kurus citi cilveeki nesapratiis. Kad pirmo reizi uznaaca shii leekme, tad taa atkaartojas, jo ir sajuuta, ka tuuliit atkal buus kaa toreiz.
Publiskā uzstāšanāas - es nemaz nespeeju vairs uzstāties kaut 1 nepaziistama cilveeka priekšā (jocīgi, bet uzstāšanos uztveru - pat telefona runaashanu , kad kaads mani veero).
Tas ir taads vispaareejs sasprindzinaajums citu cilveeku klaatbuutnee.

Mani māc šaubas, ka ir kādas "pareizās" zāles.

Mokās arī tie, kas lieto zāles.

Kādas zāles var lidzēt pret psiholoģiska rakstura bailēm?

Ja lieto neiroleptiķus vai trankvilizatorus - tad kljuusti miegains un/vai samazinaas darbaspeejas.
Bet varbuut ir kaadi psihologiskie panjeemieni.
Jaasaka, ka vismaz man autogeenais treninsh vai pareiza elposhana iedarbojas tikai reizees, kad agraak lietoju trankvilizatorus.

Es dazreiz doamaaju vai shie visi simptomi nav kaads saakums nopietnai psihiskai saslimshanai, par piemeeru - paranojai.

Kur Tu ņēmi, ka ir tāda psihiska saslimšana, kas saucas paranoja?

Tikko ieliidu google, lai apskatiitu, ko skaidrojoshu par paranoju.
neko taa iisti neatradu.
Man vienmeer taa ir licies.
Saakas jau saakumaa it kaa ar neeertuma sajuutu, bet paariet lielaas bailees ar roku triici un panikas leekmeem. pat nezinu ko gaidiit naakotnee.

Ja Tu neko nedarīsi, tas pats no sevis nebeigsies.

Ir ļoti daudz psihoterapijas skolu, lai nebūtu šādi jāmokās.

Un tieši šādas situācijas, ja ar tām neko nedara, gan var vienā jaukā dienā pāriet kārtīgās problēmās, jo smadzenēm vajadzēs aizsardzību pret arvien lielāku stresu. Vismaz kārtīgs trulums ir garantēts. Smadzenes pašas uzģenerēs neiroleptiķi un trankvilizatoru, kas darbosies identiski kā ķīmiskie brāļi.

Paranoja nav slimiiba, bet simptoms, parasti pie sizofreenijas.

Esmu novērojusi, ka trankvilizatoru lietošana neārstē un arī nekādi citādi neuzlabo situāciju, tikai uz brīdi problēmu noliek tālākā plauktiņā, pie tam tiešām parādās blaknes kā trulums, nogurums un vēl lielāka neticība saviem spēkiem un vainas sajūta, ka tu kaut ko "lieto". Pie tam rodas psiholoģiska atkarība, grūtības nomest un vēl lielākas bailes kā pirms zāļu lietošanas. Vienīgais ceļš ir paskatīties bailēm acīs, pieņemt sevi kāds esi, domāt pozitīvi, neanalizēt sevi un nekādā gadījumā nenosodīt sevi. Ļaunākais, kas var notikt - kāds biezādains tips var pasmīnēt par tevi, nu un, tāda cilvēku suga parasti pieder pie tiem, kuru viedoklis man nav svarīgs. Esmu arī ievērojusi, ka iegūstu to cilvēku uzticību un simpātijas, pret kuriem esmu patiesa un neslēpju savas sajūtas. Arī man simpatizē cilvēks, ja saskatu viņā ko īpatnēju un mulsums nav īpašība, kas atgrūž.
Esmu domājusi, kāda būtu mana dzīve, ja nebūtu šo baiļu - šķiet, ka būtu sastrādājusi daudz pārgalvīgu kļūdu.
Ģimenes ārsts man reiz teica, ka es pat iedomāties nespēju, cik daudz cilvēku ar šādu jutīgu nervu sistēmu pie viņa griežas ikdienā.
Tā kā turamies! Un esam lepni, par to, ka nelietojam trankvilizatorus. Trankvilizatori ir bēgšana. Drosmīgs ir nevis bezbailīgais, bet tas, kas cīnās ar bailēm. Un necenšamies atstāt iespaidu, bet dzīvojam savam priekam!

... man palīdz arī lasītais, ka, ja gribi panākumus, nedrīkst cīnīties Pret bailēm, bet ir jācīnās par Drosmi.

man arī vienmēr ir bijusi šī fobija. bērnībā bija liels kautrīgums un pēc tam pārauga fobijā. konkrēti man ir bailes no saskarsmes ar cilvēkiem.

es viskautko esmu izmēģinājis - terapijas, zāles. diemžēl man ir vēl problēmas, kas viena otru papildina un neļauj tikt vaļā no šīs fobijas - pēc dabas es esmu introverts, asociāls, izvairīgs, man iespējams ir aspergera sindroms. es jau kādu laiku esmu samierinājies ka tā ir daļa no manis. funkcionēt es varu, panikas lēkmes nekad nav bijušas. it kā mazliet iet uz labo pusi kļūstot vecākam.

Kādreiz es arī domāju, ka esmu intraverta. Bija bail komunicēt. Likās, ka esmu briesmonis un esmu pelnījusi, ka mani atgrūž. Ilgi biju statusā "tukša vieta", bet mani vismaz neapcēla. Biju briesmīgi vientuļa un arī izvairījos no jebkuras sakarsmes. Vēlāk "iemācīju" sevi komunicēt, bet nemitīgi baidījos, ka mani atmaskos un nicinās. Jau gandrīz pusmūžā sāku šķetināt savas problēmas. Un izrādījos par komunikablu un ekstravertu personību patiesībā.

Bailes var ļoti paralizēt visus dzīvības procesus. Izvirzīt ideju par introvertumu bez jelkādas dziļākas izpratnes par sevi nebūtu gudri, tā var sevi pilnīgi aprakt. Cilvēks var sevi tā nobirkot, lai oficiāli drīkstētu slēpties, tā sev liedzot iespēju dzīvot.

Var būt arī otrādi – kāds var tik šausmīgi aiz kompleksiem sadomāties, ka ir ekstraverts, un uzvesties pilnīgi muļķīgi.

Cilvēki pēta sevi spogulī, skatās, kas labāk piestāv, konsultējas ar stilistu vai frizieri, kādu matu toni izvēlēties, bet dvēseliskie procesi tiek vnk norakstīti kā bezcerīgi. Tā nevajadzētu.

Cilvēki sevi analizē pastāvīgi. Apzinās to vai ne. Tā esam konstruēti – ar analītiskām spējām, kas normālā gadījumā notiek neapzināti un dod konkrētu mesidžu jūtu līmenī.

Tāpēc cilvēki, kuriem nav dižu psiholoģisku problēmu, nesaprot, ko var rakāties, lai gan paši to visu laiku dara. Tie, kam dvēseles un prāta attiecībās saikne nestrādā veikli, tā ir jāiedibina un tajā jāiebrauc pa jaunam, līdz tas kļūst dabiski, pats par sevi. Kaut kas tos spārnus savulaik ir aplauzis. Bet bez zināmas analīzes tā vienkāršā "dzīvošana" var sanākt melošana, negribēšana, izvairīšanās, kopumā – vien liela baidīšanās.

Analītiskās domāšanas spējas sevī var atdzīvināt ar radošajiem talantiem, kādi spontāni "nāca" laukā bērnībā – ar zīmēšanu, piemēram.



Edited 1 time(s). Last edit at 03.03.2009 15:20 by Runcene.

P



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 20:17 by kachenite.

...he, he...atsodzei...izņēmu no diskmašīnas messhugah un ieliku...nja...Singajevskas disku..par laimi, uzskrēju virsū un nenožmiedzos, nopirku...braucu un kaifoju gandrīz bērnrļa prātā...izjūtas!!!...
...ko gribēju paust...mēs pieaugušie, mēs gudrie, mums jāvar, mums jādara...bet visu, kas bijis tiešām vērtīgs, esam padirsuši...

Biju domājis , ka tas tāds jaunības mazvērtības komplekss vai pašpārliecības trūkums, kas ar laiku atkāpsies, bet te lasu un saprotu, ka kautkas jaasaak dariit.
Ko vispaar shie cilveeki var dariit savaa labaa?
Es domaaju, ja cilveeks nevar veersties pie psihoterapeita, tad varbuut ir iespeejams kautkaa uzlabot savu staavokli.

madcynics Rakstīja:
-------------------------------------------------------
.mēs pieaugušie, mēs
> gudrie, mums jāvar, mums jādara...bet visu, kas
> bijis tiešām vērtīgs, esam padirsuši...


Tas gan fakts...un kur tas viss ir palicis?:(

d



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 20:18 by kachenite.

Tas ir atkarīgs, cik bailes ir dziļas un cik gadus jau aizmelotas pagultē. Cik daudz paliatīvu operāciju (apvedceļi) smadzenēs veiktas. Cik melu sev saklāts virsū, lai segtu iepriekšējos melus. Ja cilvēks ar lielām bailēm ir apveltīts ar attīstītu intelektu, viņš diemžēl sev kaitē vairāk – viņš ļoti deformā savu personību un iekļūst psihisko slimību riska grupā, jo dzīve sabiedrībā kļūst neciešama.

Ar po var būt par īsu. Ja bailes aprok ļoti spēcīgi, tās nāks ārā kā fiziska slimība. Enerģijas nezūdamības likums.

Tāpēc es šaubos, vai var neatrasties nauda kaut dažiem hipnoterapijas seansiem.

Labi, visiem tā neder, bet konkrētas bailes (jeb mīļās fobijas) ir viena no lietām, kur hipnoterapija strādā diezgan labi, ja vien cilvēks neuzceļ baigu aizsardzības mūri pret jebkādu palīdzību.

Ir vērts pamēģināt un tikai tad noliegt.



Edited 1 time(s). Last edit at 03.03.2009 18:45 by Runcene.

T



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 20:18 by kachenite.