kā jums cilvēki šķiet no malas, vai ir jēga mācīties par dakteri nu tā ap gadiem 35?
Ieguvums būtu, protams, profesija ko iegūšu mācoties 6 gadus iesākumā. Bet ja padomā, tad par tādu reālu dakteri kļūšu ap gadiem mhm 50? :) :)
Padalieties kāds pieredzē.

Tas ir kā nu kuram. Atkarīgs no velmes un galvenokārt iespējām (sponsora). Bij man ap gadiem 30 doma, varbūt iešu studēt medicīnu. Bet pārgāja...

Vēl ir tāda lieta, ka lai kļūtu par labu ārstu, vajadzīga pieredze. Bet laiks pieredzes iegūšanai Tev nebūs daudz un ja Tu neesi kopš bērnības interesējies par medicīnu, tad būs grūti. Es pirmo medicīnas grāmatiņu lūdzu mammai nopirkt kad man bija kādi 9 gadi.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

par medicīnu interesējos ļoti sen, var teikt no bērniības. bērnībā gribēju kļūt par ārstu, bet viss pajuka. Tagad it kā varētu mēģināt, bet domāju, vai nebūs jau par vēlu, daudz par vēlu. Kaut kā biedē tie ilgie gadi, ne jau mācīšanās ziņā, bet, ka tie tik sasodīti ātri iet uz priekšu. liekas tā dīvaini 45 gados sēdēšu rezidentūrā. mhm. vai varbūt gadiem nav nozīmes? Man nav neviena paziņa, kurš tā ir studierējis šādā vecumā.

Gadiem pašiem par sevi nebūtu nozīme. Bet lai izsakās citi, kas tuvāk tam visam stāvējuši.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Studēt - ja vien ir tāda iespēja - tas ir lieliski. Sevišķi jau mūsdienās, kad cilvēki dzīvo ilgāk un pensionēšanas vecumu visu laiku ceļ (nu neticu, ka mūsdienu trīsdesmitgadnieki varēs iet pensija 65 gados, gan jau ka pacels vēl). Bez tam jāņem vērā datoru un robotu attīstība, kas kardināli maina profesijas, dažas pat iznīcinot. Tā kā līdz pensijai kaut kas vēl būs jāmācās tik un tā, un kāpēc lai tas nebūtu ārsts?

Ļoti tuvs radinieks ir beidzis ārstus (strādā vienas pasaules TOP universitātes klīnikā) un no viņa stāstiem rodas iespaids, ka pamatstudijās - pirmos 6 gadus - tiešām vairumā ir jaunie, bet vidējo vecumu ceļ medmāsas, kas cenšas kļūst par ārstiem, kā arī otrgadnieki un vēl ilgāk studējošie. Rezidentūrā vispār vecuma problēmas nav, jo izturas kā pret pieaugušiem cilvēkiem. Ne mazums ārstu jau pie lielāka gadu skaita izvēlas iegūt otru specialitāti (rezidentūru), tāpēc rezidenti var būt gados. PhD studijās, ja tās interesē, ir arī pirmspensijas vecuma cilvēki.

Pirmajos kursos slodze ir liela un atlaižu nav. Daži tomēr arī pamatstudiju laikā pamanās piestrādāt, kaut vai ātrajā palīdzībā. Rezidentiem darbs savā specialitātē ir norma, eksāmenu komisijas pat uztraucas, ko darīs rezidents, ja izgāzīsies eksāmenos.

Pašās studijās jāapgūst ļoti daudz, sevišķi daudz iekalšanas anatomijā (kauli, muskuļi, nervi, orgāni). Bet no otras puses tas ir manageable, jo citās studiju programmās, piem., datorikā, vari iesēsties pie kāda algoritma atrašanas un netikt uz priekšu mēnešiem. Medicīnā izlasi un iemācies grāmatu un lieta darīta. Nedomāju, ka šajās studijās vai profesijā ir daudz romantikas, bet to paši ārsti zinās teikt pa savam. Nedz mans radinieks, nedz arī viņa kolēģi (kolēģes) neizceļas ir izcilu empātiju (pret slimniekiem), bet droši vien to nevar atļauties pie savas slodzes. Cik saprotu, tad rezidentūras un specialitātes izvēle var būt atkarīga ne tikai no paša gribas, bet arī no ārējiem apstākļiem. Bez parastiem ārstiem, kas ir saskarsmē ar pacientu (un kas daudziem var likties tā radošākā un labdarīgākā profesijas daļa) ir arī laboratorijas ārsti, jārēķinās ar iespēju kļūt arī par kaut ko tādu.

Nevar salīdzināt vienu medicīnas rokasgrāmatu ar to grāmatu un pierakstu kaudzi, kas studentam pamazām sarodas mājās.

Vēl jāņem vērā, ka ārstniecība ir regulēta profesija un bez augstskolas eksāmenu nokārtošanas vēl ir pārbaudījumi sertifikācijai (parasti laikam tie ir apvienoti, bet sertifikācijas prasības ir augstākas par augstskolas prasībām), iegūtais sertifikāts ir jāuztur apmeklējot kursus, konferences, utt.

Studēt ir labi jebkurā vecumā, tikai, diemžēl, to ir grūti savienot ar darbu. Sevišķi jau mūsdienās, kad biznesi tomēr prasa pilnu atdevi no cilvēka un sagaida, ka cilvēks brīvdienās atpūtīsies un uz darbu nāks ar enerģiju. Bet tie jau ir citi jautājumi, kas kārtojami vēlēšanu ceļā - pie varas ievēlot sociāldemokrātus (Latvijā tā ir Eiropas Sociāldemokrātu partiju savienības biedre Saskaņa, kurai ir arī līgumattiecības ar ārstu organizācijām).

p.s. Un tomēr vecums var patraucēt. Jaunie tomēr ir vairāk pieraduši pie slodzes un stresa. Radiniekam pirmie sirmie mati parādījās jau pirms 30 gadiem. Pamatstudijās viss ir nopietni, rezidentūrā ir dzirdēti stāsti par nenopietnu attieksmi, tā kā jātiek ar pirmajiem 6 gadiem galā. Varbūt pie tā var apstāties un izmantot šo izglītību karjerai zāļu firmās vai vides aizsardzības, veselības aģentūras darbā, lai gan arī tur droši vien augstāk vērtē fokusētu profesionālo izglītību nozarē.



Edited 3 time(s). Last edit at 10.08.2015 21:38 by miksa.

Miksa, paldies par izsmeļošo atbildi!
Tieši par to ar baidos, jā, protams, studēt un vingrināt galvu jebkurā vecumā tas ir vajadzīgs, bet kā visu apvienot ar darbu, ģimeni un tai pašā laikā studēt kvalitatīvi.
Ja studiju kvalitāte būtu vairāk vai mazāk atkarīga no manām prasmēm plānot laiku, tad jau tagad laikus no kaut kā būtu jāatsakās, viss jāreducē līdz minimumam, lai tiešām tās ilgās studijas būtu vērā ņemamas un kvalitatīvas.
Zinu dažus jauniešus, kuri nu piem. rsu vai lu 1. vai 2. kursā sēž 2-3x. Pieļauju, ka tas varētu būt normāli, ja nu kaut ko neizdodas nokārtot ar 1. reizi. Un tad es šajā kontekstā iedomājos par sevi, ja nu neizdodas viss ar 1x. Bet nu, nepamēģināšu, neuzzināšu, vai ne? :)

Labi, reāli, kas nosaka to, kas ir labs students? Ne jau vienmēr ir atzīmes svarīgas it kā. Nu pieļauju, disciplīna, motivācija, darba spējas, atmiņa un galva uz pleciem. Nu kas vēl?
Es te tā domāju saistībā ar šo visu, nu teorētiski es varētu būt labs students, bet atkal, ja nebūs laiks to grāmatu "iekalšanai", tad viss pačabēs. Laiks nav labākais draugs studentam, it īpaši, ja vēl paralēli jādara 100 citi darbi.

Man jau arī ir sirmi mati, liekas parādījās pirms 30 gadiem, tas jau ir ok. Bet nervus pakutināt un uzturēt konstantu stresa līmeni to drošvien mācības nodrošinās. :D

Cik lasot internetā resursus par rezidentūru Latvijā, šī perspektīva mani nedaudz biedē. Ja viss nesanāk baigi gludi ar pirmajiem 6. gadiem, un tā vidējā atzīme + vēl, kas tur vajadzīgs nav atbilstošā līmenī, lai piem. tiktu sevis izvēlētā spec., ja nu netiek nekur, vai tiek kkur randomā, kas nepatīk, tad atkal kodīs pirkstos kam tas viss, un kā risināt problēmu, ja tādas būs.

No vienas puses ļoti gribētu mēģināt, no otras puses mani biedē perspektīva. Mani biedē tā Latvijas medicīnas nākotne. Protams, ārsti vienmēr būs vajadzīgi Latvijā un citur. Bet visi tie apstākļi, studijas, rezidentūra (kas ir miglā tīta) vai izdosies. Bet laikam, kas neriskē, tas nevinnē!

Domāju, ka tev nav vērts iet studēt, jo tu jau tagad no visa kā baidies + ir 100 un 1 darbs, ģimene.
Es sāku studijas, kad bija apmēram tavs vecums, bet man bija iespēja pirmos 4 gadus nestrādāt (varēju to finansiāli atļauties). Saku kā ir - pirmos 2 gadus studiju gadus gandrīz nav iespējas savienot ar darbu, ja nu vienīgi pa naktīm!

Nevar studēt medicīnu,ja jāuztur ģimene un darbs.... Kāds pie velna darbs? Murgs kaut kāds ! Studijas prasīs visu. Var studēt ja ir liela griba un sponsors. Ja nav ģimenes 100% atbalsts, tad nav pat ko sākt. Par medmāsu, tur vieglāk. Ārzemēs par to labi maksā. Darba apstākļi daudz labāki. Nolaistajās Latvijas slimnīcās-nabagmājās, kur viegli noķert hospitālo infekciju. Tikai ne- par ārsta palīgu.
Lai saprāts.

Ja cilvēks noskaidro riskus, tas jau vēl nenozīmē, ka viņš no visa kā baidās.

Tās ir visgrūtākās studijas, tas gan tiesa. Pat medicīnas koledžās nekāda dižā strādāšana nesanāk.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.08.2015 19:51 by Runcene.

lu.lv mājaslapā ir daudzi labu materiālu. Lekciju saraksti/grafiki
http://www.lu.lv/materiali/studijas/lekciju-saraksti/mf/2015/pav/
Studiju kursu apraksti (saturs, prasības, literatūra)
http://www.lu.lv/gribustudet/katalogs/programmu-mekletajs/?user_phpfileexecutor_pi1%5Bprogram_id%5D=28401
(skat. zem studiju plāns) un arī foruma diskusijas
http://www.lu.lv/forums/nc/?tx_mmforum_pi1%5Baction%5D=list_post&tx_mmforum_pi1%5Btid%5D=27454

Droši vien RSU tāpat materiāli ir pieejami publiski. Lekciju saraksti noteikti nav noslēpums, kuru uzzina tikai 1. septembrī un tikai paši studējošie.

Ja interesē mācību grāmatas, tad ir tāda vietne gen.lib.rus.ec. Bet labāk to neizmantot, jo tā laikam ir nelegāla :)))



Edited 1 time(s). Last edit at 11.08.2015 21:20 by miksa.

studentss: neņem ļaunā, es laikam Tevi pazīstu? Un Tu mani ar? :)



Edited 1 time(s). Last edit at 12.08.2015 00:14 by kachenite.

rsu med studente: cik tagad esi tālu tikusi, vai esi jau beigusi? Un, kas tad bija pats grūtākais šajā studēšanas posmā?

kachenite: nav ne jausmas, kas tu esi. sorry. neba jau es tāds vienīgais students, kurš vēlas kļūt par dr.

Mazdakteris1: cik daudz vīrieši mācās par medmāsām? Liekas, kaut kā tā dīvaini. es un medmāsa. :D

Runcene: jā, tieši tā, es noskaidroju tikai faktus un riskus. Baidīties jau nav no kā, bet iziet var visādi. Labāk zināt šo to iepriekš, nekā pārsteigumā pēc tam smagi aplauzties. :D

MIksa: paldies par resursiem! Noteikti izskatīšu cauri.

Nu jā, zināt vajag, it sevišķi, ja esi jau pieaudzis un skaties reāli. Bet dzīvē visādi notiek, zinu vīrieti pēc 40 ar labu un pieprasītu izglītību, kurš tagad mācās par māsu. Nepatika viņam savs darbs, un viss.

Es savulaik mācījos par feldšeri, un prakses beidzās deviņos vakarā, lekcijas no rīta sākās astoņos... tagad pusmūžā kaut ko tādu nevarētu. 35, manuprāt, vēl ir vecums, kad daudz var pacelt, bet ap 50 būs jau citādi, lai gan katram cilvēkam veselība atšķiras, tas arī jāņem vērā -- šeit nevar mērīties ar citiem. Citu pieredze ir tikai informācija, par ko var padomāt.

Ja ir mērķis un sapnis, kāpēc neriskēt, it sevišķi tad, ja risks tomēr izskatās pavelkams.

mnjā, nesaku, ka būs viegli studēt, ja nu mēģināšu. Bet interesantāk un saistošāk priekš manis noteikti būs, pat vairāk nekā es šobrīd ko daru...