Vai kāds zinātājs var padalīties ar jebkādu pieredzi saistībā ar cilvēku, kurš būtu raksturots kā infantils? Manā gadījumā viņam ir zem 30, notiek bēgšana no visa veida problēmām, no ģimenes, no atbildības, vieglprātība visā, kas notiek ar viņu, praktiski visi viņu ir raksturojuši kā cilvēku, kurš bieži izturas kā bērns, tikai es tam visu laiku nepievērsu vajadzīgo uzmanību. Cenšos viņā saskatīt labo, jo tāds arī, protams, ir, bet lasot vairāk par infantilismu rodas sajūta, ka tas viss, ko iepriekš norakstīju uz jauno vecumu, tagad liekas, ka nemaz nebeigsies, vismaz ne tuvākajos padsmit gados.

Vai kādam ir reāla pieredze, kad, meklējot palīdzību pie speciālistiem, ir ticis palīdzēts, kādam jums tuvāk vai tālāk pazīstamam cilvēkam? Cik noprotu tur uzreiz jāvēršas pie psihiatra, protams, ja cilvēks pats to gatavs darīt, un gadījumā, kad viņš pats noliedz nepieciešamību pēc palīdzības arī to izdarīt nav viegli.

sakiet,kā Jūs domājat,kā psihiatrs varētu palīdzēt bērna tēvam pieaugt,uzņemties atbildību utt? salamājot viņu,sazāļojot vai kā?

Vispirms Jums pašai vēlams vērsties pie pishoterapeita un tur jāizārstē mammas sindroms, jo Jūs gribat pārtaisīt otru cilvēku. Viņam ir visas tiesības būt tādam, kāds viņš grib būt. Turklāt tā ir Jūsu izvēle, zemapziņa visu zināja, Jūs labi zināt, ko izvēlējāties par bērna tēvu.

Psihiatrs tur pilnīgi lieks. Viņš dod zāles. Jūs bērnam arī dodat psihiatra izrakstītās zāles, lai viņš ātrāk aug?

Ja liksit cilvēku mierā, viss vēl var vērsties par labu. Ja neliksit, var notikt bēgšana, un Jūs varēsit tēlot cietēju.



Edited 1 time(s). Last edit at 17.04.2018 15:22 by Runcene.

Neviens neko negrib pārtaisīt, vienkārši cilvēks pats ir dziļi depresīvs un nelaimīgs un ne jau sevis dēļ man šāds jautājums radies, bet gan viņa paša un bērna dēļ kurš šādu tēva paraugu pieņems par normu un būs tikpat nelaimīgs kā tēvs. Bet acīmredzami atbilžu sniedzējiem praktiskas saskarsmes ar to nav bijis.

kāpēc Jūs negribat dzirdēt ko Jums saka?

p.s par atbilžu sniedzējiem Jums nebūs taisnība,tie to vellu zin!

Atbildei būtu vajadzīgs krietni garāks paskaidrojums, citādi loģiski ka tā liekas nepieņemama.

Par infantīlu nenosaukšu, bet attiecībām un ģimenes dzīvei pilnīgi nederīgs cilvēks - tāds gadījums ir tālā pagātnē.
Nedzīvoju kopā nevienu dienu un... jā, tieši tolaik PATI apmeklēju psihoterapiju (sevis un sava bērna dēļ, lai nenodotu negatīvu "programmu" vārda visplašākajā nozīmē.

Autorei iesaku ar steigu palaist to vīrieti brīvsolī (ko, kā saprotams, viņš arī dara), pieņemt to faktu tādu, kāds tas ir, proti, ka nevajag mēģināt mainīt vīrieti, jāmaina tas, kas ir iespējams, proti, pašai sava attieksme... Nez vai vienpersoniski var izmainīties... tad labāk, lai tas notiek ar psihoterapeites/a līdzdalību.

Ja tas cilvēks ir depresīvs tad tur var daudz ko mainīt ja viņš pats arī to vēlās.

Būtībā te laikam nav īsti skaidrs vai cilvēks ir vieglprātīgs vai depresija ir cēlonis vai abi.

Gadījumi ir dažādi... Manā gadījumā tam vīrietim daudz par daudz bija visādi cilvēki bija palīdzējuši, tik daudz, ka vienīgais, ko vīrietis bija iemācījās, bija kļūt par citu cilvēku izmantotāju.
Ja cilveks aiziet laikā, kad bērns ir mazs, kad sievietei vajag vislielāko atbalstu - atgriezties var būt neiepsējami. Visam savs laiks.

Bet, tā ir tikai viena pieredze.

Bet nevar viennozīmīgi zināt kapēc cilvēks bēg no atbildības, tā tiešam var būt depresija , abos gadījumos un dewpresīvie arī dažreiz gaida palīdzību, pierod pie tās un tad paliek nespējīgi risināt problēmas paši, tas tad ja nenovērš vispirms depresiju... neņemos spriest ko darīt autorei bet atturos prognozēt to ka nekas nesanāks un jāšķirās. Tas jau nav labākais, vismaz bērnam nav.

Mana pieredzē nesen nomira mans krusttēvs (85 gadi) kurš izauga bez tēva.
No nostāstiem zinu, ka tēvs esot bijis tāds, kas bērnu gribējis nosist. Kaut ko tādu gaidīt nerekomendēju.
Depresīvie mēdz būt neprognozējami savās izpausmēs un domu gaitā...

Nu, depresīvie retāk ir agresīvi lai gan var būt arī bet- agresīvo tapat netrūkst. kur ir garantija par jebkuru cilvēku ka nevar būt? Ja depresiju kaut kā ārstē tad tāds variants neliekas ticamākais.

Bez tam- novēršot depresiju parādās gribasspēks , enerģija un cilvēks ir spējīgs rūpēties, gādāt par ģimeni.

Esot kopā ar viņu vairāk kā 5 gadus es pieņēmu, ka viņam vienkārši ļoti daudz kas nesanāk, ka neracionālie spontānie lēmumi vienkārši ir viņa būtība.

Tikai pēc tam, kad jau pati devos pie psihiatra, jo mana dzīve bija kļuvusi savā ziņā paralizēta runājot par attiecībām un viņu tika vairākas reizes teikts, ka viņš ir infantils, ka neesot gatavs būt tēvs.

Viņā ir arī agresija par kuru psihiatrs minēja, ka tā ir iespējama depresijas izpausmes forma.

Kopumā ņemot ir bijis ļoti smagi un grūti, šobrīd darīšu visu, lai pati kļūtu spēcīgāka. Bet par bērna tēvu gribēju saprast vai pats cilvēks vispār to savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi spēj kā ietekmēt vai arī tie cēloņi, kas viņu tādu padarījuši bērnībā ir pārāk spēcīgi.

Mēs nedzīvojam šobrīd kopā, bet neesam arī īsti šķirušies, jo kā viņam kaut kas nepatīk viņš mūk no attiecībām, bet es esmu pārāk vāja, lai viņam neļautu vairs nākt atpakaļ. Zinu, ka problēmas ir mūsos abos un pa vidu vēl ir bērniņš.

Es tikai tā domāju- interesanti- ko tad citu lai dara ja kaut kas nepatīk?:)

Runāt par to, kas neļauj justies līdz galam labi iesākumam? Nerunājot par jebkādu mēģinājumu problēmu arī risināt ... Bēgšana jau neko neatrisina vismaz manā skatījumā, varbūt es kaut ko nesaprotu ...

Protams....jo vispirms jau jāsaprot vai jums tur gultā viss ir ok, vai neesi baigi disciplinētā.... vai šim vispār ir kāda brīvība atstāta utt.

Ieva, man tā arī nav skaidrs, kāpēc Tu pati ej pie psihiatra? Vai Tu domā, ka esi psihiski slima?

Jums abiem ļoti derētu pāru terapija, kur tad nu varētu izlikt visu, kas uz sirds.

Ja vīrietim tiešām ir depresija, tad ar to jāstrādā viņam pašam atsevišķi, pašam arī ārsti jāmeklē. Un nebūtu brīnums, ka viņam tā ir, jo izklausās, ka viņš netiek īsti galā ar dzīvi, bet šie nav tie jautājumi, kur daudz var palīdzēt sieva, pirms ABI esat sākuši godīgi runāt par saviem tarakāniem. Ja viņu bakstīsi, būs tikai sliktāk.

Un es esmu diezgan daudz piedzīvojusi. Nevajag ņemt ļaunā, ka nerakstu maigi. Te jārīkojas ātri, ja negribat, lai pēc gadiem bērns raksta šādā pašā forumā un kļūst par psihiatru pacientu, jo viņš mīl Jūs abus, bet Jūsu attiecības rada viņam emocionālas ciešanas.

Pati biju pirmo reizi, jo pēc pēdējās viņa aiziešanas jutos tik slikti, ka sapratu, ka nedrīkstu bērnam darīt pāri ar to ka esmu pārvērtusies par nervu kamolu, kurš bez kaut kādām panikas lēkmēm vairs uz ielas nevar iziet. Un tas nu jau ir nepārtraukti bez izņēmumiem ar sliktu dūšu, trauksmi, utt. Un šādā stāvoklī es nevaru bērnam dot drošības sajūtu un arī viņā jau sāk parādīties nevēlēšanās doties ārpus mājas, kas arī bija pēdējais piliens, lai saprastu, ka nekavējoties ir kas jādara.

Visus terminus man sauktos tiešām neatminos, bet tika minēta arī depresija un tika izrakstītas arī zāles. Tā ka pieņemu, ka mans ceļš tomēr bija pareizā virzienā šajā jautājumā.

Es neņemu ļaunā izteiksmes formu, uz to jau biju gatava,
ka atbilžu formas var būt dažādas.

Par to tarakānu izrunāšanu iet ļoti grūti, jo no otras puses parasti ir atbilde, ka nav vēlmes par to visu runāt. Arī pāru terapiju esmu pieminējusi, bet tas palicis bez atsaucības.

Un kas Tev tad liek domāt ka tur kaut ko var vēl darīt? Jo ticamākais ko Tu laikam domā ir psihiatra izrakstītās zāles bet- tā tik tiešām nav nekāda ārstēšana un laikam jau tāpēc bija jautājums- kāpēc psihiatru?

Ja velk uz to, ka ejat katrs savu ceļu un ir pavisam slikti, Tu grūtāko laiku vari tās zāles dzer, es nevienam par to kategoriski virsū nemetos, man ir pāri 50, pirms 22 gadiem bija pilnīga izdegšana ar depresiju un bezmiegu, es pat īsu laiku biju slimnīcā. Pati esmu lietojusi zāles un vēl tagad normālam miegam man tās nedaudz ir vajadzīgas, tāpēc nevienu nemācu par zāļu nedzeršanu, ja cilvēks pats ir pieņēmis tādu lēmumu.

Tikai es saprotu, ka esi gana jaunāka, pirms 22 gadiem bija mazāk iespēju. Tev var palīdzēt psihoterapeits, un tas būs ilgtermiņā. Sapratīsi, kāpēc veidoji tādas attiecības, arī bērnam iemācīsies visu labāk izskaidrot.

Es gan nevaru līdz galam komentēt, kādi būs Tavi ceļi ar vīrieti. Saproti vien, ka piespiest nevienu nevar. Tāpēc nevaru neko teikt, kā Tev darīt.

Daudzām sievietēm veidojas depresija, kad izjūk ģimene. Tas ir saprotams.

Paldies par veltīto laiku, lai sniegtu savu skatījumu! Jāsaka, ka zāles neesmu vēl sākusi lietot, nav arī tā, ka būtu ļoti liela vēlme to darīt, vienkārši šķita, ka speciālists bez pamata tādas nemaz neizrakstītu.

Katrā ziņā par atkarīgu no tādām arī nevēlos kļūt, drīzāk varbūt izkāpt no tā dīvainā stāvokļa kādā šobrīd esmu, kad neapzināti viss rada trauksmi un fiziski sliktu pašsajūtu. Bet noteikti paturēšu prātā Jūsu padomu par psihoterapiju. Vēlreiz paldies!

Zāles dzert katru dienu, lai "ārstētu" psihoemocionālas problēmas - tā arī ir infantilisma pazīme.

Pagale nekad nedeg viena. Mocekļa oreols neizdaiļo nevienu.Ja jau viņš ir tik nevarīgs, tad sen vajadzēja pieņemt vajadzīgo lēmumu.
Meklējiet vainu sevī.

Par mocekli sevi neesmu saukusi :-) kā arī zāles dzert dienu dienā negrasos... Pēdējiem diviem komentētājiem acīmredzami pašiem kaut kas nav labi :-) lai izdodas savas problēmas atrisināt!

Cik tu nopietna biji ja izvēlējies viņu bērna prātā? Ja vēlējies nopietnu vīrieti tad sākumā jau redzēji ka bērns un nav izaudzis..

Tad jau tā ir psiholoģiska pedofilija.

Pietiek noriet.

Laiki mainās ja agrāk pieaudzis bija jau 18 gados, tad tagad tik ap 40 iet pie prāta. Tagad datori, TV šovi rāda tādu piemēru.