Sveiki, forumieši,

Man ir 37 gadi, vīrietis. Pirms 2.5 gadiem man lapraskopiski veica žultsakmeņu izņemšanas operāciju, jo bija lieli (>3 cm) žultsakmeņi un divas reizes sākās lēkmes un nokļuvu ātrajos. Pēc tam gadu viss bija normāli, izņemot brīžiem sliktu garšu mutē, nogurumu no rītiem un tinītu (sīkšanu ausīs). Pēc gada diezgan strauji (apm 2 mēnešu laikā) sākās lielākas problēmas - sāpes vēderā, problēmas ar gremošanu, pilnuma sajūta. Varēju normāli ēst tikai šķidras putras, vārītus puķkāpostus un tvaicētu lasi. Problēmas turpinājās vairāk nekā pusgadu. Zaudēju apmēram 20 kg svara. Ārsti (biju pie vairākiem) teica man, ka organisms esot "izregulējies" un ka jāievēro diēta, jāēd mazām porcijām un ka pēc laika tas "ieregulēšoties" atpakaļ. Drošības pēc veicu endoskopiju un kolonoskopiju un tur man atrada hronisks mazaktīvu gastrītu un fokālu kolītu, kas, pēc ārstu teiktā, neesot nekas tāds par ko vajadzētu daudz uztraukties. Situācija arī normalizējās un dažus mēnešus dzīvoju normāli, sāku pieņemties svarā u.tml. Taču tagad atkal jau 2. mēnesi ir pasliktinājums un ir vēl sliktāk nekā sākumā - gandrīz katru dienu ir durošas sāpes saules pinuma apvidū, troksnis un diskomforts zarnās, patstāvīgs spiediens un diskomforts kuņģī. Dažas dienas nācās pavadīt gultā. Esmu zaudējis 5 kg, tagad sveru 76 kg (augums 187). Zem acīm parādījušies tumši riņķi. Dzīves kvalitāte ir zema, praktiski visu laiku ir kaut kādas problēmas, visu laiku ir jāseko līdzi ēšanai. Nevaru vairs ēst produktus, kurus varēju ēst iepriekš - pat banānu vai biezpiena sieriņu, vai arbūzu. Varu ēst tikai vārītus griķus vai rīsus, tvaicētu zivi vai kotleti un putras. Salātus un augļus nekādus nevaru. No 10 dienām varbūt 1 vai 2 ir ciešamas, pārējās ir samērā neciešamas dēļ patstāvīgajām kuņģa problēmām. Darbaspējas neesmu zaudējis, taču normāla dzīve šī nav, bieži ir nomākts, depresīvs garastāvoklis un dusmas par šo bezizejas situāciju. Veicu vēlreiz endoskopiju un atrada, ka gastrīts ir progresējis, taču joprojām tas ir "erozīvs" un joprojām man saka, ka daudz uztraukties nevajagot, jāpadzer antacīdi un viss būšot ok. Tos arī dzeru, taču problēmas nepāriet. Analīzes visas ir normālas, gan asins, gan fēču analīzes. Ārsti īsti nopietni mani neuztver, gandrīz vai "futbolējas" no manis vaļā, īsti negrib ar mani runāt un man nav īsti saprotams kāpēc. Nekādas prognozes, pat kā varbūtības, arī nedod. Tāpēc tagad, manuprāt, esmu tādā muļķīgā un absurdā situācijā, ka man ir patstāvīgas veselības problēmas un ierobežotas darbaspējas, bet ārsti man nevar ne palīdzēt, ne kaut kā prognozēt turpmāko slimības attīstību, iespējamos riskus u.tml. lietas, kuras ietekmē manu dzīvi un ir man ļoti svarīgas. Uz visiem jautājumiem saņemu izvairīgas atbildes vai gluži vienkārši aizkaitinājumu.

Tāpēc lūdzu forumiešus komentēt:
1) Kādi ir riski ilgstošam (vairāk nekā gadu) gastrītam un gremošanas traucējumiem? Kā tas var attīstīties un turpināties? Kuņģis ir izturīgs orgāns? Ja ir patstāvīgas problēmas, kuras ilgst gadiem, kādas sekas tas var radīt?
2) Lasīju, ka pēc žultsakmeņu operācijas var attīstīties hronisks pankreatīts. Arī ārsti it kā garāmējot pieminēja, ka "jā, var gadīties, ka jums ir arī pankreatīts". Cik lasu internetā, tā ir ļoti nopietna slimība. Vai ārstiem nevajadzētu pievērst tam uzmanību? Kā to var diagnosticēt? Zinu, ka viens no rādītājiem ir paaugstināts ALAT/ASAT asinīs. Man tādu nav. Kam jāpievērš uzmanība, kā to "noķert" sākumstadijā? Kādi ir simptomi?
3) Vai man jāgatavojas uz to, ka problēmas būs ilgstošas? Varbūt kādam ir līdzīga pieredze?
4) Ko vēl jūs varētu ieteikt, lai padarītu savu dzīvi ciešamāku? Diemžēl šīs patstāvīgās sāpes un diskomforts ļoti aptumšo dzīvi. Kādi ir veidi, lai ar tām cīnītos? Medikamenti, kā jau rakstīju, īpaši nepalīdz.
5) Ja analīzes regulāri ir normālas, pat izcilas, vai tas nozīmē, ka organisms pa lielam funkcionē normāli un patstāvīgās problēmas un sāpes paliekošas problēmas nerada?
6) Kādi vēl ieteikumi? Kā palīdzēt organismam "saregulēties" atpakaļ? Diētu ievēroju ļoti strikti, esmu atmetis smēķēšanu un alkohola lietošanu, dzīvoju mierīgi, izvairos no stresa. Regulāri sportoju, lai gan pēdējā laikā dēļ patstāvīgajām gremošanas problēmām mazāk.

Paldies jau iepriekš.

ie gastroenterologa ir būts?

Par ārstiem te runā daudzskaitlī, bet nav skaidrs, pie kuriem būts. Jāiet pie tāda, kas uzklausa, piem., daktere Anda Altberga ir ļoti sakarīga (paguglēt, kur pieņem) vai Gastro.
Man pašai žultpūsli izgrieza 1994. gadā, tātad ļoti sen. Toreiz man bija mazliet pāri 20 gadiem. Nekādas diētas neievēroju, nekādu problēmu nebija. Kā toreiz svēru kādus 57 kg, tā tagad sveru, svaru nezaudēju un neuzaudzēju.
Bet. Dažus gadus atpakaļ man parādījās problēma ar kuņģi, sāpēja, izmeklējumi neko neatklāja, visi šitie Omeprazoli neko nedeva. Toreiz Altberga bija tā, kas ieteica, ka vajag pamēģināt neēst maizi. Tad izlasīju grāmatu Kviešu vēderiņi un jau gadus 3 neēdu glutēnu vispār. Svaru nezaudēju, tas man stabils, pārstāja sāpēt kuņģis un vairs nekādas zāles nedzeru.

Vārdu sakot, es iesaku neēst cukuru un glutēnu un aiziet pie sakarīga ārsta parunāt par šo visu, pieminot arī nervu sistēmas traucējumus. Iespējams, kaut kur fonā ir veģetatīvā distonija, vai hipohondrija (būsim godīgi) un tad liekas, ka viss sāp un mirstamā stunda klāt.

palasiju Jūsu jautājumas,man šķiet ,ka tie pašos pamatos ir nepareizi un sekli...rakt vajadzētu dziļāk...

no kā rodas gastrīts??ko darīt ,lai apturētu tā attīstību...utt...ko Jums dos ,ja es pateikšu ,ka kuņģis ir ļoti spēcīgs orgāns,bet ja tas izdomā tas var nogāst visspēcīgāko veci gar zemi....da neko nedos...
jauni un gudri kuņģu doktooori runāa ,ka diētas tāds fufelis vien ir...

jā un izklausās ,ka VD te izpaužas visā savā krāšņumā....

Mans nespeciālista viedoklis ir, ka tādas diagnozes kā gastrīts vispār nav. Raksta, lai kaut ko apmēram uzrakstītu. Līdz ar to zāļu kā tādu nav.

Jāievēro nozīmētā diēta, diemžēl.
Kolīts prasa savu diētu.
Jāpārbaudās uz disbakteriozi un vai nav Helikobaktērija.
Ja cukura līmenis ir normā, tad jācer,ka aizkuņģa dziedzeris ir vesels.Jo aizkuņģis pilda gremošanas funkciju un cukura skaldīšanas funkciju.
Jākonsultējas Stradiņos pie gastroenterologiem.
Jāizslēdz visas asas,kairinošas,marinētas vielas. Aizmirstam par pipariem, kūpinātiem produktiem.Sālījumiem un kūpinājumiem.
Pie gastroenterologiem un dietologiem noskaidrot,kā ēst rīvētus un termiski apstrādātus Burkānus. Jo tie satur A provitamīnu, kurš atbild par gļotādas atjaunošanu.Es nopietni konsultētos par kolīta ārstēšanu.
Noskaidrot pie enterologiem par biokefīriem (netreknajiem) Jo tie nomāc sliktās baktērijas.
Lai cerība un veselība.

Paldies, Anna. Izmēģināts ir viskautkas. Esmu praktiski atteicies no balto miltu produktiem, nelietoju pienu, to esmu aizvietojis ar kokosriekstu pienu. Gaļu lietoju pavisam maz un tikai maltu un tvaicētu, vai arī aizvietoju to ar riekstiem. Tas uzlabo situāciju, bet ne pietiekoši. Periodiski problēmas atgriežas un tās var atgriezties pavisam pēkšņi un nav saistītas ar nekādiem paredzamiem faktoriem - tās var atsākties pat no rīta iedzerot ūdens glāzi. Es piekrītu ārstiem, ka organisms ir "izregulējies", bet kā to "ieregulēt" atpakaļ, man neviens ārsts īsti nevar pateikt. Nekādu prognožu nav. Visi tikai plāta rokas un saka, ka izdarījuši visu, ko varēja izdarīt. Un tā jau pusotru gadu.
Esmu bijis pie vairākiem dakteriem. Uzvārdus negribētu pieminēt. Pirmā daktere uzstādīja nepareizu diagnozi - hronisks pankreatīts, kura pēc tam neapstiprinājās. Otrā daktere uztaisīja man endoskopiju, uzstādīja diagnozi, ieteica dažas lietas un tad teica, ka man vairs pie viņas nevajagot nākt, jo viņa vairs nekā palīdzēt nevarot. Tāpēc tagad pēc ieteikumiem sameklēju trešo dakteri, kura tagad saka, ka viss ar mani esot kārtībā, jo nav asiņošanas, nav vemšanas un caurejas. Tas ka mana dzīve nepārtraukto problēmu dēļ atgādina elli, tas laikam nav pietiekams arguments?
Vai Latvijā nav tāda lieta kā pacienta monitorings? Vai tiešām šīm patstāvīgajām problēmām nav vajadzīga uzmanība un periodiska tikšanās ar ārstu, viņa ieteikumi, vadība? Vai man jānodarbojas ar pašārstēšanos? Droši vien tādus kā es visu veidu kaktu dakteri un "dziednieki" tikai vien gaida, bet es pie viņiem neiešu. Biju tādā pārliecībā, ka ārsti man palīdzēs, taču tagad sanāk, ka man jāpalīdz pašam sev, jānodarbojas ar minējumiem, tajā skaitā jāraksta šajā forumā un jājautā cilvēkiem. Viss šis piedzīvotais man šobrīd raisa dziļu neuzticību ārstiem vai medicīnas sistēmai, īsti pat nezinu, kas pie tā ir vainīgs.
Es saprotu, ka mans uzrakstītais var radīt iespaidu, ka esmu gandrīz vai apsēsts ar savu slimību, bet ticiet man - ja jūsu dzīve būtu tik krasi izmainījusies, jūs rīkotos ļoti līdzīgi. Es negribu palikt šajā stāvoklī, es jau esmu izdarījis daudz ko un gribētu izmantot visas iespējas - diētas, medikamentus, aktivitātes, sanatorijas u.tml. Protams, to, kas no tā visa man ir piemērots, ko vajadzētu pamēģināt, ko nē - to zina ārsti. Taču tā vietā ārsti ar mani runā 5 minūtes un pēc tam pasaka, ka konsultācija beigusies. Nav sistemātiskas un invididuālas pieejas un man nav skaidrs, kur tādu meklēt. Nedomāju, ka prasu par daudz, vienkārši domāju par savu veselību. Visdrīzāk, ka braukšu ārstēties uz ārzemēm.



Edited 1 time(s). Last edit at 17.08.2017 23:40 by janexx.

Varējāt jau uzrakstīt dakteru uzvārdus, lai pacientiem būtu informācija. Es pati kopumā, godīgi sakot, nekādas cerības uz superārstēšanu nelieku, man šobrīd ir 46 gadi un netaisos staigāt pa ārstu kabinetiem. Jā, izmeklējos, tai skaitā salīdzinoši dārgus izmeklējumus, ja tur neko neatrod, tad dzīvoju, kā sanāk. Jā, meklēju info internetā, reizēm palūdzu ģimenes ārstam izrakstīt kaut ko, bet nekādu pastiprinātu uzmanību slimībai vairs nepievēršu.
Tā ir veiksme, ja atrodas ārsts, kas grib un var palīdzēt. Tādi ārsti ir un tāpēc būtu labi, ja mēs par viņiem zinātu (uzvārdus).

Janexx! Ar minētajām sūdzībām var izpausties arī depresija. Ja ar instrumentālajām izmeklēšanas metodēm un analīzēm neko neatrod, un no antacīdiem nav efekta, tomēr vajadzētu aizstaigāt līdz psihiatram.
Pankreatītam nekādu īpašo profilaktisko izmeklējumu nav. Visātrāk parādās pankreātiskā elastāze fēcēs, vēlāk paaugstinās amilāze un transamnāzes asinīs.