Rudenī viens reimatologs gribēja mani "pabāzt" zem seronegatīvas spondilartropātijas dg. Teicu- mugura sāp no nevingrošanas un pārāk daudzām stundām pie datora, bet
------------------------------------------------
ā, tev bija sēdošs darbs un tagad stāvošs, vai kā? Sanāk, ka abējādi tavai veselībai kaitīgi.
Bet par to vientulību - visi mēs tā ik pa laikam jūtamies, es arī. Man gan hronisku kaišu nav, bet ginekoloģe teica, ka man esot depresija, ko redz ar neapbruņotu aci. No tā visas manas vainas. Esot kaut kas jādara, citādi es aizripošot pa pieskari. Bet problēma, ka man negribas iet pie psihoterapeita un negribas dzert zāles, kaut nauda atrastos. Vot nav motivācijas, kaitina tie dakteri. Tā nu es vismaz cenšos sevi nežēlot un pārāk par dzīvi negaudot, bet acīmredzot, ķermenis izpauž problēmas citādāk - caur miomu (ko man gan izoperēja) un tā. Tā ka izeja tomēr jāmeklē.

Jau gandrīz 5 mēneši pagājuši- izlēmu uzrakstīt, kā man iet. Sorry- rakstīt par visiem 5 mēnešiem uzreiz- sanāca ļoti gari.

Kā iepriekš rakstīju, biju pērn pie reimatoloģes dakteres A, kas teica, ka man esot ankilizējošais spondilīts, perifērā forma kkāda. Es iebildu, ka mugura man sāp tikai no pārāk ilgas sēdēšanas pie datora- viņa teica, ka labāk zinot- tas esot spondilīts! Jo, lūk, scintigrāfijā bilde uzrādot pārāk aktīvu vielmaiņu mugurkaula skriemeļos!

Martā biju pie cita dr- maksas konsultācija pie reimatloga B. Tobrīd bez pretsāpju zālēm biju ļoti kliba un B. teica: reaktīvais artrīts man esot. Izrakstīja sulfasalazīnu kopā ar prednizolonu. Zālēm 50% kompensācija no valsts (Taisni brīnums- kaut ko šī skopā medicīnas sistēma tomēr apmaksā!) Palasīju prednizolona instrukciju un nobijos: viena no blakusparādībām bija liekā apmatojuma augšana, arī sāta sajūta pazudīs un daudzi strauji uzbarojoties!
B. ieteica man uztaisīt urīna arī analīzes uz hlamīdijām un ureaplazmu, kas varētu būt reaktīvā artrīta cēlonis. Tā kā ureaplazma bez maksas pienākas tikai bērniem un grūtniecēm (man- par 23euro), tad es to tā arī neesmu veikusi. Kaut gan- vajadzētu tomēr...

Drīz pēc tam „par Beļēviča kvotām” man izdevās dabūt vēl 2 valsts konsultācijas- jau pie dokas A. Tādēļ palūdzu savai ģimenes ārstei, lai izraksta citas tabletes Movalis vietā. Pārgāju uz Airtal un tā sagaidīju pieņemšanu pie dr.A. Nezi, kāpēc man likās, ka pa šo laiku no Airtal ir kļuvis mazliet labāk? Iespējams, ka beidzot bija nostrādājis fizikālās terapijas efekts (tur esot jāgaida pāris nedēļu pēc procedūrām, lai to sajustu!). Varbūt, ka palīdzēja arī ortopēdiskās zoles, varbūt- fizioterapeita ieteiktie vingrojumi un nopirktie vingrojamie rīki- nezinu! Bet galvenais- bija mazliet labāk.

Aprīlī daktere A atkal teica, ka man esot ankilizējošais spondilīts un ieteica dzert to pašu Sulfasalazīnu, bet kopā ar Airtal. Palasīju netā aprakstu: „Sulfasalazīns ir sulfapiridīna un 5-aminosalicilskābes kombinācija. 5- ASS preparāti bloķē abus arahidonskābes metabolisma ceļus (-ciklooksigenāzes un lipooksigenāzes).” Neko no bioķīmijas nesapratu, bet- skaidrs, ka bloķē iekaisuma ceļus. Tātad- man derēs! :) Sulfasalzīns skaitās niknāka zāle- ik pa 2-3 mēnešiem jātaisa asins analīzes, lai pārbaudītu vai aknas nav nobeigtas. Arī zāļu deva sākumā bija jāpalielina pakāpeniski un beigās jāsamazina pakāpeniski. Toties zāles ankilizējosām spondilītam ir 100% valsts apmaksātas!



Edited 1 time(s). Last edit at 03.08.2016 02:47 by kachenite.

3 mēnešu laikā esmu izdzērusi Sulfasalazīnu ~100 euro vērtībā, par to samaksājot apmēram 3euro. Tagad jau 2 mēnešus pretsāpju Airtal nedzeru- var iztikt tāpat. Brīžiem jau kaut kas pasāp, bet tas vairs nav salīdzināms ar iepriekšējo! Uz WC un pa māju var staigāt tāpat, arī uz tuvējo veikalu var aiziet tīri normāli. Paskriet joprojām nevar. Pēdas saites var saraut arī no tik vienkāršas nodarbes, kā bērnu ratiņu uzstumšana kalnā. Nezi, kāpēc sāp kakla grozītājmuskulis. Kā pirms gada sapūta, tā viņš tagad „viesizrādes” taisa no vissīkākās vēsmiņas. Laikam būs atkal kāds Diclac gels jāuzsmērē? Ir vēl visādi gļuki parādījušies pa starpu- otra pēda sāka tasīt COPY-PASTE, bet kamēr dzeru Sulfasalazīnu, gļuki ir pazuduši. Ja sanāks iet pie ĢĀ- pajautāšu, ko viņ domā? Kaut gan- cik novēroju, mana ĢĀ no artrītiem maz ko sajēdz. Cik esmu manījusi- viņai citas kaites sirdij tuvākas... Bet pie reimatologa tagad tāpat netikt.

Bija man Jāņi pilnīgi bez alus- jo 1 pudele alus kopā ar Sulfasalazīnu nākošajā dienā uztaisa dzeltenu seju. Paldies Dievam- asins analīzes saka, ka aknas ir izturējušas visu Sulfasalazīnu. Tikai anēmija gan ir jau gadu :(

Tagad pēc dr. A instrukcijām laikam jāsāk samazināt Sulfasalazīna deva, bet...Kad dr.A. to man rakstīja, viņa zināja, ka pieraksts pie viņas uz šo gadu jau ir pilns. Tādēļ viņa man rakstīja: „Ja viss labi, tad pēc vismaz 6 nedēļām jāsāk ņemt pa tabletei ik pēc 4-8 nedēļām nost...” Tagad 6 nedēļas pagājušas, sēžu un nesaprotu: Kas ir „viss labi”? Jā, ir labāk, bet ne „viss labi”! Ja nu nometīšu zāles par strauju un dabūšu visu šito atpakaļ?! (Pēc Jāņiem man izdevās dabūt maksas pierakstu pie viņas...uz oktobri un citā, privātā iestādē, kur nav manas kartiņas. Pat dzerot vismazāko devu, līdz oktobrim tās zāles jau būs izdzertas...) Laikam būs jātaisa „radoša pieeja dokam”, lai šo noskaidrotu!

Palīdz laikam arī tas, ka nav jāiet uz darbu, „kur kolēģi kā vilki”. Jo viendien darbā sporta pulkstenis man teica, ka es pa dienu darbā nostaigāju ~ 10-15km...Nu nav gudri priekš klibām kājām! Tā kā ejot prom no darba, man izmaksāja 1.5 algu, esmu atļāvusies pāris mēnešus izbaudīt „kad var darīt, ko pašam gribās”. Sen to nebiju darījusi!



Edited 1 time(s). Last edit at 03.08.2016 01:23 by kachenite.

Interesanti: ir divas ārstu diagnozes- ankilizējošais spondilīts pret reaktīvo artrītu?
Abas piederot pie seronagatīvo artropātiju grupas, kad reimatoīdais faktors- RF- asins analīzēs ir normā, pozitīvs ir tikai HLA-B27 (Human leukocite antigen) antigēns. (Tas HLA-B27- kaut kāda zinātnes līdz galam vēl neizpētīta ģenētiska slieksme uz artrītiem esot. HLA-B27antigēns esot apmēram 10% Latvijas iedzīvotājiem.)
Kad palasās abu slimību aprakstus, tad abi man +/- atbilst. Milzīgā starpība- reaktīvais artrīts parasti neaiztiek mugurkaulu un parasti ir viena epizode cilvēka dzīvē, kas var arī neatkārtoties. Vienīgi- nav gan skaidrs, uz kādu infekciju es esmu „reaģējusi”? Neko tāāādu neatceros, ka būtu bijis... Ureoplazma? Hlamīdijas? -Analīzes vēl neesmu uztaisījusi. Turpretī ankilizējošias spondilīts pakāpeniski sabojā mugurkaula saites un skriemeļus un – vienreiz iegūts- ir līdz kapa malai...Mugura man sāp tikai tad, ja es ilgi pie datora sēžu.

Tā nu es pieņēmu priekš sevis dr.B. pozitīvāko versiju, ka tas ir reaktīvais artrīts, bet ārstēju to pēc dr.A versijas- kā ankilizējošo spondilītu :)

Interesanti, ka vairāki doki, pie kuriem es biju, skatoties asins analīzes, neatšķir RF no HLA27: ”Jā, reimatoīdais faktors jums arī ir pozitīvs...”, uz ko es vienmēr iebilstu, ka RF taču ir normā, tikai antigēns HLA27 ir pozitīvs :)

Es parasti esmu diezgan piesardzīga pret ārstiem, īpaši pēc tam kad kāds dr. Ir „dvēselē iekakājis”.
Tagad man jāsaka liels PALDIES traumatologam- jo nebija viņa pienākums sameklēt man pierakstu pie reimatologa, „kuram viss līdz gada beigām pierakstīts pilns”. Pateicoties viņam, es vispār varēju kaut kur tālāk tikt.
PALDIES rehabilitologam- viņa man sagādāja „valsts vietu” pie fizioterapeita. Arī viņas ieteiktās procedūras iedarbojās.
PALDIES fizioterapeitam- viņas padomi ir palīdzējuši!

Milzīgs PALDIES arī manai ģimenes ārstei. Vienubrīd viņa pati bija pēc traumas, kad man recepšu zāles rakstīja. Nezinu, ko es būtu darījusi, ja viņa būtu „vicinājusi ar ausēm”: „Esmu tagad slima, lieciet mani mierā!” Es esmu viņai dārgi izmaksājusi pēdējos 2 gados- neviens nosūtījums nav atteikts, gandrīz visi doki ir izieti „par valsts naudu”.
Galvu savākt palīdzēja arī Artrīta pacientu biedrības saiets. Kad apkārt redzi vēl 100 citus cilvēkus ar bojātām locītavām, bet saproti, ka viņi visi turpina dzīvot, priecājas, strādā- tas palīdz.

Ļoti ceru, ka pēc kādiem mēnešiem ar mani viss būs kārtībā. Kā teica mana paziņa- lauku fizioterapeite: „Vai Tu esi Dievu lūgusi? Tā teikt, griezusies pie augstākām instancēm?” (Es viņai sūdzējos, ka vairāk nezinu, ko darīt!) Tām „augstākām” instancēm arī ir veiksme jāpaprasa...



Edited 1 time(s). Last edit at 03.08.2016 02:54 by kachenite.

Laikam par garu uzrakstīju. Nevienam nav laika tik gari lasīt un iedziļināties. Tā sanāk, kad par 5 mēnešiem uzreiz raksta!
Anyway- problēmas ir un nekur nav pazudušas.
Sanāca sazvanīt vienu no reimatologiem- viņasprāt- iespējams, ka zāles man būs jādzer visu mūžu :(((

Jo, ja nav pavisam labi, tad esošo zāļu devu nedrīkstot samazināt. Bet, lai noskaidrotu, kāpēc nav pavisam labi, vajadzētu uztaisīt vienu ārsta ieteikto analīzi, kas ir par maksu. Bet man atkal nav darba un naudas...
Gribētu pie fizioterapeita pavingrot vēl- bet man nav naudas.
Gribētu aiziet uz magnētisko rezonansi, jo ir neskaidrības, bet mani neviens uz MR nesūta :(
Daudz domāju, lasu, rodas jautājumi: Kas, no kurienes, kāpēc rodas? Uz dažiem jautājumiem varētu atbildēt "domājošs un runājošs" ārsts. Bet atkal- man nav darba un naudas.
Nav darba, nav naudas, nav arī dzīvē baudas! :D

Video par reimatoīdo artrītu. (Gribējās saglabāt saiti) https://www.youtube.com/watch?v=xJDCQpPxpO0

Veselīgi būtu nedomāt par slimībām, nelasīt par medicīnu vispār un dzīvot nost. Bet man taga nesanāk.

Tu patiešām ceri uzzināt no kā ir tas artrīts?? Tu mani pat tā kā mazliet šokē...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ceru tad ceru gan...
Ja nav zināms slimības cēlonis (etioloģija), tad man atliek vienīgi simptomātiskā terapija, kas nomāc simptomus, bet nerisina cēloni.

Ja Tu vari atļauties katru dienu sēdēt uz Ibumetīna, tad man no Imbumetīna kuņģis griežas riņķī- nākas dokam prasīt recepšu zāles. Un katru reizi izsisties cauri Ķīnas mūrim, lai dabūtu reimatologa pierakstu- tas Latvijā nav vienkārši, ir dārgi. Visu mūžu dzert to drazu, klibot un nespēt paskriet, vairs nekad nespēt nodarboties ar aktīvo atpūtu, nekad nekāpt kalnos, neiet pārgājienos, nedzert alko vairs nemaz...Visu laiku domāt, kādu algotu darbu es spēšu izdarīt, kādu- nē? Nu sorry- ir vērts pamēģināt to atrisināt!

Un ir milzīga atšķirība kādas ir perspektīvas ar diagnozi A- "ankilizējošais spondilīts" un B- "reaktīvais artrīts". Viena ir nepatīkama vienreizēja situācija, otra- stāvoklis visu laiku pasliktinās, līdz beidzas ar kopā saaugušiem mugurkaula skriemeļiem, kas nemaz nelokas.

kachenite

Mēs abi esam šeit forumā jau labi ilgi un es teikšu lietas kuras Tev droši vien nepatiks. Pirmkārt tas, ka Tu esi ieciklējusies nepareizajā virziena. Velti Tu liec cerības uz medicīnu. Te taču pat ezim ir skaidrs, ka tā nepalīdzes. Ir pilnīgi vienalga vai tur ir kas ankilizējošs vai hujankilizējošs. Abos gadijumos medicīna ir pilnīgi bezspēcīga. Jebšu ja tā nebūtu, tad Tu sen būtu vesela. Bet Tev tā ir iepaticies šis process, ka Tu nevari no tā izrauties.

Mānā redzējumā (un kā es to būtu darijis), Tavs ceļš ir uztura bagātinātāji, alternatīva medicīna un nekāda konvencionālā medicīna. Kamēr viņa Tevi vēl nav pie gultas piekalusi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Nepiekrītu, ku!
Gaŗās pārrunās neielaidīšos- negribu.
Man ir jūtami labāk, nekā bija pirms pusgada- gada. Tātad konvencionālā medicīna tomēr ir palīdzējusi.

Jā. Protams, ka var nepiekrist. Lai Tev veicas! Un es to saku bez vismazākās zobgalības.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Man ir paliels bars gados vecāku radu un tēva draugu. Ja domāju par Latvijā esošajiem radiem, tad dzīvoju neliela pansionāta viducī :) . Bet tas ir loģiski, jo pensionāri neemigrē, bet viņu bērni un mazbērni gan.

Jo maksātspējīgāks seniors, jo labāka veselība, bet visi ar to labāko veselību lieto diezgan daudz medikamentu.

Un, ņemot vērā to, cik daudz medikamentu 87 gadu vecumā lieto mans tēvs, neesmu pārliecināta, vai viņa vecumā to varēšu atļauties.

Radiņi ASV gandrīz visi tuvu simtam nodzīvojuši, bet ir arī jo čakli lietojuši konvencionālo medicīnu.

Tai pašā laikā jāatzīst, ka viņi visi ir lietojuši un lieto arī uztura bagātinātājus.

Ārsti iesaka, jo veciem ļaudīm ir visādas problēmas ar gremošanas sistēmu utt.

Nju, ja es šī gada laikā nebūtu lietojusi "konvencionālo medicīnu", šaubos, vai es tagad spētu aiziet uz WC, neturoties pie sienām. Kad es ziemā nācu mājās no darba, es apmetos uz pirmā krēsla un pusstundu pierunāju sevi, ka vajag noiet istaba- virtuve-istaba.
Tagad es varu mierīgi nokāpt un uzkāpt pa trepēm, staigāt pa māju un pat pa lielo Maximu varu staigāt mierīgi! Un man tas ļoti PATĪK! Gaidu, kad atkal spēšu paskriet un noiet 10km.
Pie visa vainīga ir "konvencionālā medicīna".

Uztura bagātinātāji- pa šo gadu ir bijis tikai paciņa Magne B6 un pudelīte D vitamīna.
Magniju un B vitamīnu mierīgi var aizstāt, googlē paskatoties, kādi produkti šīs vielas satur vairumā. Un- ēst vairumā to, uz ko ir pastiprināta kāre.

Sulfasalazīns ir vismaigākās zāles,ar kurām tevi ilgtermiņā var ārstēt. Uztaisi beidzot tās analīzes,ko reimatologs ieteica.

Sabzira Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Sulfasalazīns ir vismaigākās zāles,ar kurām
> tevi ilgtermiņā var ārstēt. Uztaisi beidzot
> tās analīzes,ko reimatologs ieteica.

Zinu, ka sulfasalazīns ir reimatologa vismaigākās zāles. Priecājos, ka esmu reimatologam "viegls gadījums" un sulfasalazīns man der.
Ja Tu man samaksāsi 23 euro, tad es tās analīzes uztaisīšu jau pirmdien. :) Savādāk- gaidu, kad nopelnīšu un varēšu to atļauties.

Cik tālu Kachenite ir tavs atlabšanas proces?
Cik šo diskusiju lasu, tad viss Tev līdz gadam ievilcies?

Paldies par apjautāšanos! Nupat gribēju savu tēmu papildināt.

Mēnesi iztieku vispār bez zālēm.
Pirms mēneša 2dienās pa Liepāju nostaigāju ~16km, dažas dienas vēlāk izgāju vieglu Mežakaķa koku trasīti. Sarežģītāko trasi bija bail ņemt, bet- tikt galā ar vieglo- arī tas tagad ir super! Vnk dievīgi, ja atceras, ka pirms gada es gāju uz tualeti, turoties pie sienām un mēbelēm!

Bet... sāk bojāties otra pēda! Ja viņa tāpat turpinās, tad, iespējams, pēc 6-9 mēnešiem es atkal staigāšu, turoties pie sienām un mēbelēm :(
Pirmā pēda vasarā bija pavisam laba palikusi, bet tagad atkal sāk lēnām bojāties. Varbūt, ka no ilgajiem iekaisumiem pēdas saites ir kļuvušas fibrozas, jeb šķiedrainas un neizturīgas, bet, varbūt, tas kas cits? Es cerēju, ka tas būs reaktīvais artrīts un pēc gadu ilgas klibošanas es tikšu no tā vaļā, bet izskatās, ka laikam ne?
Laikam būs atkal jāiet pie reimatologa. Nupat tieši man piespēlēja valsts vietu pie dakteres, kura pavasarī teica, ka man esot reaktīvais artrīts. Tā vai tā- samaksāt otrai dr 42 euro es šobrīd nespēju.

Esmu saņēmusi no ĢĀ kaudzi ar nosūtījumiem, lai noskaidrotu iemeslu anēmijai- tā nekur nav pazudusi.

Man bija tāds sapnis noiet kājām gar visu Latvijas jūras piekrasti- kopā ap 200km jau ir noieti. Atlikušie 300km laikam paliks tikai sapnis? Tāpat, kā citi pārgājieni Latvijas dabā un Slovākijas Tatru kalnos. Jo es vairs neesmu tādā formā, lai ar mugursomu soļotu ap 20km dienā. :(



Edited 1 time(s). Last edit at 25.10.2016 00:36 by kachenite.

Uztraucos, ko par manu staigāšanu no viena reimatologa pie otra un atpakaļ teiks abas dokas? Vai beigās nebūs tā, ka neviena no viņām ne par ko neatbild, jo otra arī ir ko ieteikusi? Ja viņas vismaz pieņemtu vienā iestādē, takš- katra savā!

Zinu, ka daudz kas no tās ķezas sākas "galvā". Bet pārbīdīt dzīvoklī mēbeles ir daudz vieglāk, nekā pārbīdīt savu prātu. Zinu, ka es dažas lietas daru nepareizi, par ko sevi audzinu. Bieži pieķeru sevi pie domas, ka es vairs ilgi nedzīvošu (?!?). Piemēram: draudzene man izmaksā kafejnīcu. Es viņai saku, ka gan jau es nākošreiz arī viņai izmaksāšu, bet pie sevis nodomāju, ka es jau tik ilgi nenodzīvošu. Esmu paspējusi izdomāt, ko negribu redzēt savās bērēs un apsvērt, kam dažas lietas atstāt mantojumā. Tā tas domājas jau kopš pērnās vasaras, kad stāvot virtuvē nevarēju nedz soli paspert- kāja sāp, nedz galvu sānis pagriezt (kakla musītis arī sāp un skriemeļi lido ārā no vietas). Nezi, ko tas nozīmē, tāda "nāves domāšana"? Mediķiem bieži tā pacienti saka?

Ir bail arī no vēža- un tam ir zināms pamats, bet šai tēmā es par to nerakstu. Man vajag 500-1500 euro, lai šo problēmu risinātu. Man to euro nav. Atliek izlikties, ka viss ir OKi un dzīvot tālāk. Ja tas kļūs par vēzi, tad pēc Čakšas rīkojuma onkocentrā mani beidzot pieņems bez tiem 500 euro (Ha-Ha-Ha!)



Edited 5 time(s). Last edit at 25.10.2016 01:09 by kachenite.

Manas ĢĀ māsiņa, izrādās, nezina māsu skolas 1.semestra vielu- mugurkaula skriemeļu nosaukumus.

Tā kā viens reimatologs apgalvoja, ka man esot ankilizējošais spondilīts, bet RTG mugurai nav vēl taisīts, palūdzu ĢĀ nosūtījumu uz muguras rentgenu. Māsiņa uzrakstīja nosūtījumu muguras RTG priekš L5-S1. Rentgena kabineta darbiniece bija ļoti pārsteigta un jautāja man, vai tiešām RTG vajadzīgs tikai 2 skriemeļiem? Pajautāja, kur man sāpot? Paskaidroju ko par ankilizējošo spondilītu un viņa izlēma taisīt "parasto" muguras jostas daļas RTG.

Šodien reimatologs, saņēmusi, RTG rezultātus, nobrīnījās: kas man šitādu bildi uztaisījis? Lai diagnosticētu ankilizējošo spondilītu, vajadzēja arī krustu un gūžu bildi. Es ar savu jostas daļas RTG varu iet dillēs.

Velti iztērēti mans laiks un naudiņa, ĢĀ naudiņa, arī valsts kvotas. Labi, ka kļūdas pēc mani tikai norentgenoja, nevis sagrieza, sašpricēja. Es parasti sekoju līdzi, ko doki man papīros raksta, bet mugurkaula skriemeļu saīsinātos nosaukumus vēl nebiju priekš sevis iekalusi. Medicīna tomēr nav mans darbs.



Edited 3 time(s). Last edit at 27.10.2016 19:44 by kachenite.

Galvenais- nezaudē ticību:))

Kam- ticību? Vai ārstiem? Mana akla ticība mediķiem jau pirms kāda laika ir aizgājusi pensijā. Ir gudri ārsti, ir ieinteresēti ārsti, gadās "atsaldēti" ārsti un ir ārsti, kas pusi medskolas kontroldarbu ir nošpikojuši. Tāpat kā jebkurā profesijā, arī ārsti kļūdās. Ja es spēju piedot sev savas sīkās profesionālās kļūdas, tad man jāspēj pieņemt arī viņējās. Vismaz tikmēr, kamēr nav nekas nāvīgi bīstams izdarīts.

Vēl: Es pastrādāju 2 mēnešus pie pacientu pieraksta telefona. Man ar to pietika. Visu cieņu tiem, kas spēj un var 8 stundas dienā, 250 dienas gadā klausīties, kā kādam sāp, pumpas aug, dur, vemt gribās, ģībt gribās, čurāt gribās un kakāt vairs negribas. Redzēt, ka kādam ir bail nomirt un kāds drīz tiešām var nomirt. Klausīties, kā piedzēries bezkauņa lamā ārstu trīsstāvīgiem, un palikt laipnam. Veidot saskarsmi ar gudriem, stulbiem, garā vājiem un mierināt tos, kam vairs nevar palīdzēt. Pie pašreizējās kvotu medicīnas sistēmas šis durdoms ir kļuvis vēl lielāks. Visu cieņu, ka viņi- mediķi- dara šo darbu. Kurš katrs to nespēj.

Bet ticēt sev gan vajag. Ja ticēt sev pagrūti,- vajag paņemt Bībeli, Korānu, Vēdas un aiziet uz dievnamu palūgt pēc palīdzības. Āmen!



Edited 2 time(s). Last edit at 27.10.2016 19:42 by kachenite.

Nu nez-ārstiem, medicīnai, ja nepalīdz tad vismaz ticība:)) Es gan ar to vēlējumu biju domājis drusku iesmaidīt par to procesu bet laikam nav baigi ētiski. Es vismaz uz kaut kādiem jautājumiem esmu atbildes atradis un drusku žēl ir šito visu lasīt, ja godīgi, man tā ir tāda kā pagātne- viss tāds saraksts kā artrīti utt utt. Nenožēloju ka pagātne:)))

Jā, diez ko spoži viss neizklausās. Mani ar skar abu pēdu sāpes, vēl nezinu kas. Ģimenes ārste jau ir nosūtījumos uzdrukājusi, ka artrīts uz jautājumu. Jūtos kā veca tantiņa. Darbs uz kājām katru dienu. Zobus sakožu un strādāju. Laimīga varu būt kad nonāku gultā. Bet kad no gultas jāpieceļas tad ir tiešām d**sā vai arī no kāda miera stāvokļa! Jūtu tā, ka kritīšu. Nu jau otro nedēļu cenšos iztikt bez pretsāpju medikamentiem, jo citādi baidos savu aknu nokaut. Grūti un briesmīgi, bet pasmērēju pretsāpju krēmu un ceru būs jau labi.
Redzēs kā būs. Rentgens uztaisīts, jāgaida atbilde un tad jāvico vien prom pie traumatologa - ortopēda. Gaidu jau, ka būs kaudze ar medikamentiem vai citām figņām. Baidos visvairāk, ja būs tāda izprieca kā blokāde. To gan negribu.. Ceru uz medikamentiem caur vēnu, lai mani kolēģi pastrādā un papidžina kaut ko.
Visa mana problēma sākās no vienas lauztās potītes! Gandrīz divi gadi pagājuši un nu ir jūtamas blaknes, tas laikam tāpēc, ka pa ātru uz darbu aizvicoju.
Es jau ceru uz to labāko, ka varbūt plantārais fascīts mani mocīs vai saucamie radziņi kurus varēšu laimīgi iznīcināt.

Nu-vimaz nav garlaicīgi, lai gan šo plusu reti kāds novērtē:))

Planktonam:
Artrīts ir vispārīgs visu locītavu sāpju apzīmējums. Tā nav diagnoze. Pastāv ap 200 dažādu artrīta paveidu.
Iegūglē, kas ir plantārais fascīts (plantar fascitis)- pēc Tava apraksta tā varētu būt.
Es vairāk, kā gadu dzīvoju uz recepšu pretsāpju- pretiekaisuma medikamentiem- dzīve pozitīvāka izskatījās un akna vēl ir dzīva :) Pretsāpju smēres nekad neiesūcas tik dziļi- tikai dažus milimetrus- lai aizsniegtu visas sāpošās vietas, nepietiek. Arī blokāde ir tīrais sīkums- mazākais, ko medicīnā pacientam jāpiedzīvo. Man ir bijusi- nav nekas briesmīgāks par šprici dibenā :)

Ja tas tiešām ir plantārais fascīts, tad palīdzēs nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi- (ko ārsts izraksta) kopā ar
1) podometriju+ ortopēdiskās zoles
2) rehabilitologa ieteiktas fizikālās procedūras
3) vingrošana pie fizioterapeita un pēc tam- regulāra vingrošana mājās.

labais: Padalies arī ar savām artrīta atziņām- varbūt, ka mums noder? Savādāk Tu te tā augstprātīgi stāsti, ka artrīti Tev ir garām, bet nesaki, kā izārstēties.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.10.2016 22:03 by kachenite.

Neesmu augstprātīgs, vienkārši tas viss skaitās ļoti nepareizi un te ir drusku kritizēts- tā ir arī ūdeņraža pārskābe......man vienkārši negribētos sākt aizstāvēties, citiem arī ir palīdzējis kā es lasīju, arī man.....gastrīts bij, vēl šis tas. Bet kas to zin kas ir pareizi un kas nē, ja palīdz tad kaut vai 100 reiz nepareizi. Vēl šis tas bez parskābes. Nekas dārgs vai nereāls. Bet artrīts izzuda visai ātri, vispirms gan drusku saasinājās. Un beidzās.

Gastrīts jau nav artrīts!

Kas attiecās uz "ārstēšanos" dievnamā- reliģija ir vecākā zināmā ārstēšanas metode pasaulē. Šoreiz man to ieteica paziņa- fizioterapeite. Ziemā izmisumā zvanīju viņai, stāstīju, ko jau esmu darījusi un prasīju: "Anna, ko man darīt?" Viņa man atjautāja: "Vai Tu esi Dievu lūgusi? Tā teikt, griezusies pie augstākiem spēkiem?" Tā kā viņa pati ir kristiete, tad es viņas ieteikumu uztvēru ar sapratni. Lai nu kā tur ar augstākiem spēkiem, bet man ir viena baznīca, kur es eju sakārtot domas tad, ja dzīvē liela ķeza. Galvu tā var sakārtot un pēc tam arī pārējais labāk sakārtojas.

Cepums Veselības Centram 4!

Kad tur tikko biju, VISAS reģistratūras darbinieces runāja ar klientiem tik lēni un laipni, it kā cilvēki ar mokām būtu speciālo skolu pabeiguši. :)
Man radās iespaids, ka viņas no darba devēja iedresētas runāt tik lēni, laipni un pacietīgi.
Man nevajag, bet poliklīnikās tomēr apgrozās daudzi cilvēki, kam kādu iemeslu dēļ ir traucēta uztvere un domāšana- viņi nespēj saprast, ko viņiem saka normāla teikumā. Parasti medicīnas iestādēs reģistratūrās viss notiek pēc principa "Ka tik ātrāk apkalpot!" un daļa veco cilvēku paliek nesaprašanā- kas viņiem tagad jādara?



Edited 1 time(s). Last edit at 29.10.2016 18:12 by kachenite.

Jā, tie nav viens un tas pats, tās ir divas dažādas lietas, bet pazuda vēl daži -īti. Nu- par Dieva lūgšanu- tā ir atsevišķa tēma bet es nedomāju ka tas tā strādā.........tieši tā nestrādā jo baznīcā cilvēki regulāri lūdz par vienu un to pašu. Bet ticība kaut kam gan strādā.......Nu jā- bez dažādiem ītiem vēl ir kaut kas kas pazuda...bet ne no lūgšanas. Galvu var, protams, sakārtot bet viss nav galvā,nav.........vai tad Tu to agrāķ jau neesi praktizējusi? Tas ir gan labi un vērtīgi un ļoti svarīgi lai izmainītu dzīves notikumus bet attiecībā uz veselību- tur tas tā nav, bet tās ir manas domas, negribu strīdēties. Es tā domāju tāpēc ka tie -īti pāriet nevis no galvas sakārtošanas......tātad- pāriet no tīri fiziskas iedarbības, jā-galvas sakārtošana arī var dot rezultātu bet mobilizējot imūnsistēmu un vēl kaut ko bet- ja viss būtu galvā tad pārskābei efekta nebūtu.
Saproti-par to ticību un domām man arī ir pieredze un viedoklis un arī to es daru, tikai ne baznīcā eju......bet es daru divos virzienos, kamēr citi saka- viss ir galvā.